Kā izdzīvot mazai tautai starp lielām tautām, ja mūsos cīnās seni aizspriedumi ar modernu māņticību, racionāli priekšlikumi ar iracionālām aizdomām, personiskā labklājība ar nolemtību trūkumam. Vai ir iespējama vienošanās konkrētiem darbiem, ja katram sava taisnība šķiet vienīgā pareizā?
Alberta Bela romāns “Cilvēki laivās” par kuršiem, kas apdzīvo Kuršu mari un ko vārda tiešā nozīmē aprij Sventes kāpa, bet netiešā – blakus dzīvojošie, bagātākie un izglītotākie prūši, tiek uzskatīts par vienu no jaudīgākajiem darbiem latviešu literatūrā.
Titri lietotnē latviešu valodā tiek nodrošināti konkrētos datumos. Vairāk informācijas KALENDĀRĀ.
Apbrīnojami vienkārša un reizē ietilpīga scenogrāfija – tā kustīgā skatuves grīda un brīžiem mazmazliet vertikāļu, kas pasaka visu, ko savā romānā ielicis autors. Izrādes sākumā zem smilšu kalna, šķiet, kuras uguns, ko kūruši mūsu senči, un kas glabā seno teiku par pīli, kas, kalnā ielaista, izpeldēs jūrā, - tā mūsu atmiņa, ko nevar izdzēst, pat apberot ar smiltīm. Katrs no izrādes tēliem man aizkur citādas domu gunis. Gan īstens birokrāta un likuma burta kalpa paraugs, pilnīgi šermuļi iet pa kauliem, klausoties par visiem nodokļiem un norādēm. gan skolotāja vientulības un pamestības sajūta, ka tavām zināšanām, kuras vēlies izmantot, lai glābtu, kas vēl glābjams, nav nozīmes, ļoti ķeras pie sirds. Mācītāja fanātisms, ticības stingrība un pārliecība - no vienas puses, tādai vajadzētu mājot ikvienā no mums, tikai – kā cīnīties par taisnu lietu, par to, kas patiesi nozīmīgs? Vārnu kodējas kā ģimenes mātes, kam jāuztur saime un jāgādā par viņu labsajūtu, bet izkliegt savu sāpi viņas var vien rudenī uz vārnu kalna, starp tiem dažiem saviem cilvēkiem, kas dzīvo tāpat un saprot gan priekus, gan bēdas. Un kurš padomās par viņām, viņu sajūtām, spēku un nogurumu? Brāļu saruna par ļaunumu un tā nemainīgo klātesamību pasaulē no sākuma līdz beigām. Bagātais laivu cirtējs, kuram jātic senču nolēmumam un reizē ir šaubas par to, vai viss ievērots pareizi, vai nav kļūdījies, jo negribas zaudēt neko no iegūtā, ne arī atzīt savu vainu. Cik gan grūti nākas sekot seniem, iespējams, pat neizprotamiem noteikumiem, cik grūti apprecēt sievu no tālienes, jo tā skan noteikums, bet visu mūžu domāt par to otru – tuvumnieci... Vai bagātība atsver piedzīvoto? Un vai nolēmumu, noteikumu drīkst lauzt, vai labāk ļaut, lai to salauž kāds cits, piemēram, dēls? Vakarā mājās ekrānā "virsū uzskrien" video, kurā dzied ImKas dziesmu no izrādes “Princis un ubaga zēns” par brašo bruņinieku, un tik ļoti uzrunā vārdi, , jo patiesībā jau nav nozīmes – bruņinieks vai jūrasbraucējs, kuģucirtējs vai kāds cits, kas tālas zemes izstaigājis, laimes meklēdams. Ierakstiet meklētājā “Dziesma par brašo bruņinieku”, varbūt uzrunās arī jūs! No sirds paldies visiem izrādes darinātājiem, un lai tā gaisma, kas izrādes beigu mirkļos pamazām parādās pie apvāršņa, ir mūsu visu ceļamaize un spēka avots brīžos, kad smilšu kalns nāk virsū, bet mums jāspēj stāvēt tam pretī!
Inta
Tēma brīnišķa, iestudējums labs, bet ne aizraujošs. Trūkst aktierspēles, spraigāka darbība, izteiktāki raksturtēlojumi. Protams arī dekorācijas. Paldies par jauko lasījumu, audiālais baudījums slavējams.
Indra
Ļoti, ļoti ceru, ka jaunās sezonas pirmā abonementa izrāde signalizē arī par pārējās sezonas kvalitāti. Inese Mičule vēl nekad nav pievīlusi un nedara to arī šoreiz. Skaudra, skarba, īsta, patiesa, joprojām aktuāla un tieši tāpēc tik sāpīga izrāde, kas apliecina, ka, laikam ejot, cilvēki nemainās un no savām kļūdām nemācās.
Ļoti veiksmīga un simboliska scenogrāfija, kas lieliski palīdz vēstījuma nodošanai. Katrs aktieris savu tēlu iezīmē īsiem, bet spilgtiem un precīziem triepieniem, radot pārliecību skatītājā, ka arī pats zina, ko dara. Vismazāk pārliecināja "jaunais pāris".
Mazajā zālē šī izrāde būtu ideāla, protams, ja pieļaujam šādas scenogrāfijas pārnešanu uz mazo zāli. Lielajai šķiet mazliet par statisku, taču citādi lieliska, jo izpilda jebkuras izrādes galveno uzdevumu, proti, liek domāt.
Vienīgais, kas nudien traucēja, tas klepošanas biedrības salidojums zālē...
Meta
Skaudra un laba izrāde,paldies.
Diāna A.
Vizuāli skaists un iespaidīgs darbs! Kādā ainā - ēnu teātris, kādā citā - misticisma piepildīta telpa ar buršanos un raganīgām dejām, kas uzlādē un sagatavo tālākajam baudījumam. Ar briljanta smalkumā izstrādātiem aktierdarbiem un ļoti spēcīgām ainām. Suģestējoša R. Zaļupes mūzika, kurā ieklausoties, ļaujies tam, lai G. Sippo scenogrāfija ievelk A. Bela aprakstītajā pasaulē - visu "apēdošais" smilšu kalns, bangojošais jūras krasts, koka laivas, visapkārt valdošā tumsa un nenovēršamību dabas spēka priekšā ilustrējošais tilla priekškars un pat tik neierasti - paskaidrojošie un informatīvie teksti rakstītā formā, kas ieved 19. gs. noskaņā... Ārkārtīgi kolorīti personāži (vārnu kodējas - M. Doveika, S. Paula un L. Zeļģe, baronese D. Bonāte), līdz galējiem fanātiķiem (Kuronis U. Anže, mācītājs G. Grasbergs) un zem ikdienības sloga salūzušajiem (un tādēļ it kā paklausīgajiem) pārējiem tēliem. Skumjas 1.cēliena beigās un smeldze, kad apjaut, ka abu jauniešu Helēnas un Jonatana (A.M. Bukša un R. Celms) trauslais mīlasstāsts nepiepildīsies, jo te visu lietu kārtību nosaka viņu abu tēvi... Izrādes finālā jutos aizkustināta par redzēto, jo romāns uz skatuves izstāstīts gudri un filigrāni. Izrāde uzdod mūsdienām būtiskus jautājumus par latviešu tautu, valodu, tās nacionālo identitāti, katra paša noteikto likteni, gribasspēku, uzņēmību, māņticību, kašķīgumu, nespēju vienoties, sava labuma meklēšanu un vienlaikus sniedz atbildes ikvienam līdzi domājošam, klausīties gatavam un jūtīgam skatītājam. Pamatmateriāls nav viegls, bet par to jau ir teātris - aicinot mūs domāt, atvērt savu dvēseli un mudināt kļūt labākiem, gaišākiem. No sirds paldies par šo teātra piedzīvojumu vispirms režisorei I. Mičulei, kā arī ikvienam tā veidotājam un dalībniekam!
Dana
Alberta Bela "Cilvēki laivās" šovakar pilnīgi pārņēma savā varā. Skatītāji zālē bija uz kopīga sajūtu viļņa un elpu aizturējuši klusumā tvēra katru mirkli un domu. Patiesībā uz bufeti vajadzēja iet pēc, nevis pirms izrādes, jo tik ļoti tagad gribas pārrunāt piedzīvoto. Noteikti aizejiet uz šo izrādi, ja gribiet padomāt par valodas nozīmi valstī (valoda kā identitāte, spēks, īpašā atslēga), draudiem un biedēšanu (noliekt galvu un paklausīt vai pretstāvēt), spēju sadarboties mērķu sasniegšanā (gaidīt mesiju no malas vai varbūt gūt personīgo labumu). Ļoti uzrunāja izglītotā un zinībās balstītā skolotāja Kuroņa tēls, it īpaši pretstatā mācītājam (akla ticība nav risinājums) un ciematniekiem (negatīvisms un upura pozīcija arī nav risinājums). Skudriņu sajūtu iedeva scenogrāfija - smilšu kalns, kurš tuvojās, viļņojās un norima. Aktieru kustības horeogrāfijā stāstīja otru paralēlo, papildinošo, vārdos nepateikto stāstu - par vārnu ēdājām, kas pašas sāk uzvesties kā vārnas, par pilnīgi visiem mūsu senčiem - kā krietnajiem, tā neliešiem, kuri reiz ir dzīvojuši, izcīnījuši savas dzīves cīņas, kuru dienas visiem kā vienam tika skaitītas un kuri veido mūsu vēsturi. Izrāde ir arī par mīlestību (dāmas, iesaku nopirkt biļeti skatuvei pēc iespējas tuvākā rindā, jo Jonatana lomā ir pats Raimonds Celms). Horeogrāfiski izjusti veidota mīlētāju tuvošanās un atsvešināšanās. Ir sajūta, ka izrāde caur aktieriem, kustībām, skatuvi un gaismām elpo kā jūra, kā smilšu kāpas, kā piejūras dzelzszāle. Ir pamats domāt, ka izrādē katrs saklausīs kaut ko pilnīgi savu - valodnieki, ekologi, anti- un vakseri, politikas piekritēji un kritiķi, darītāji un Laimes lāča gaidītāji. Un izrāde visos gadījumos būs sasniegusi galveno mērķi - saviļnojusi skatītāju un aicinājusi domāt.
Sarmīte
Šī lieliskā izrāde ir ievibrējusi manī, ieskanējusies, tā joprojām tur ir ar savu savu spēku un lielumu. Tas lielums ir sajūtams visas radošās komandas kopībā un paveiktajā. Viss ir savā vietā un nostrādāts līdz briljantam. Skatījos 13. septembrī, otrā izrāde, bet sajūta, ka tā jau ilgi spēlēta, cik ļoti visi tajā ir iedzīvojušies. Šī izrāde mani modina, ko es kā latviete varu darīt, lai jaunā paaudze gribētu runāt un lasīt savā dzimtajā valodā- latviešu valodā. Paldies par izrādi un aicinu ikvienu nākt skatīties un sajust. Lai ir tāds klusums zālē, ka pat adatu nokrītam varētu dzirdēt- visi vienā elpā.
Zanda Pērkone
Pārcelt A. Bela kolorīto un episki izvērsto romānu uz skatuves ir sarežģīts uzdevums, bet teātrim kopumā tas ir izdevies. Radīts vērienīgs iestudējums ar spilgtiem aktierdarbiem, kas liek domāt ne tikai par seno kuršu, bet mūsu visu pagātni, tagadni un nākotni. Un šīs domas nebūt nav optimismu raisošas, jo redzam arī mūsdienu sašķeltās sabiedrības neglaimojošu portretējumu...Režisorei I. Mičulei pārliecinoša debija uz NT Lielās skatuves, iespaidīga scenogrāfija un mūzika. Spēcīgs aktierdarbs U. Anžem, precīzi savās lomās darbojas E. Melbārdis, M. Bērziņa, G. Grasbergs, N. Laizāns, D. Bonāte, I. Kļavinskis un citi. Un trīs melnā tērptās (teicams kostīmu mākslinieces I. Vītoliņas darbs) vārnu kodējas ar lielisko M. Doveiku priekšgalā! Paldies Dievam, nekā sadzīviska vai naturāla, - ar šiem tēliem uzvedumā ienāk mistiskā un arhetipiskā dimensija, kura uzvedumā varēja būt vēl izvērstāka.
Veiksmīgs sezonas iesākums NT. Liels paldies uzveduma radošajam ansamblim par nopietno darbu un novēlu tikpat nozīmīgu un vērtīgu turpinājumu!
