17. decembrī dzimšanas dienu atzīmē aktrise un režisore Ināra Slucka, vēl viena māksliniece no t.s. Alfrēda Jaunušana vadītā pēdējā kursa, gatavota tieši Nacionālajam teātrim, kas savu darbu sāka nu jau visai tālajā 1982. gadā.
Celtnieks Sūlness (1988)
Dullais barons Bunduls (1995)
Enģeļu māte Joanna (1997)
Ināra savas dzīves laikā sniegusi gana daudz interviju, jo daudz strādājusi un daudz nonākusi uzmanības centrā gan ar savām lomām teātrī un kino, gan ar kopto un eleganto stilu kā sieviete un radoša personība. Interesanti, ka lomām veltītās sarunās viņa allaž pratusi vērst uzmanību uz estētiskām niansēm, ko pamana citos un kopj sevī dzīves gaitās, savukārt t.s. glancētā presē, daloties atziņās par modes vai stila aktualitātēm, runā par jaunāko redzēto filmu vai izrādi. Tas tā – līdzībās izsakoties. No viņas teiktā, bet, pats galvenais, no viņas darītā kā reti par kuru teātrī strādājošo mākslinieku top skaidrs viņas dzīves moto – iet un neapstāties. Jeb ceļš. Un tas jau gluži simboliskā līmenī ir izšķiroši svarīgi tieši māksliniekam. Savā ceļā Ināra ceļabiedrus izvēlas pati, un tie allaž ir tādi, lai ceļš būtu aizraujošs un uz jebkāda veida attīstību vērsts, tāpēc jo tālāk viņa iet, jo bagātāka kļūst – ar dzīves pieredzi, ar draugiem, ar piedzīvoto, ar darbu daudzveidību, droši vien, arī ar skauģiem, jo patiesi brīžam šķiet, ka ar katru gadu Ināra strādā aizvien vairāk un aizvien brīvāk, kamēr laikabiedri nogurst un priekšroku dod atpūtai.
Ināra filmējas. Ināra pasniedz augstskolā. Ināra iestudē izrādes Nacionālajā teātrī, un šosezon no štata aktrises kļuvusi par štata režisori. Ināra iestudē operas. Ināra spēlē lomas un ne tikai savā teātrī, bet arī ārpus tā – šosezon tapusi kārtējā loma Ģertrūdes ielas teātrī. Un, lai cik tas uzskaitīto darbu kontekstā liktos neticami, viņa ir arī mamma un vecmāmiņa.
Tomēr jubilejas reizē pieklājas kaut mazliet ieskicēt ne tikai to, kas ir, bet arī to, kas bijis.
Pirmie gadi teātrī nebūt nav lomām pārbagāti, ne tikai tāpēc, ka līdzās ir tikpat talantīgās kursabiedrenes un “jaunie” tiek izmēģināti visi, kā jau tas nereti notiek, ja teātrī ienāk viss kurss. Inārai lomu mazāk arī tālab, ka biežāk tiek piedāvātas kino lomas, turklāt – ne tikai Rīgas kinostudijas filmās, bet arī ārpus tās. Un tā par īstu radošo ceļu teātrī var runāt tikai pēc gadiem desmit, tad gan pakāpeniski, bet lomu amplitūda aug un aug arī par tām gūtā atzinība, līdz šajā gadsimtā gandrīz katrs darbs gūst arī oficiālu atzinību. Pie Spēlmaņu naktij nominētajiem darbiem pieder – Rūta “Viņš taču ir muļķis” un Ēva “Un rīt būs atkal jauna diena” (2002), Lija Putns “Dzelzszālē” un Ļiļa “Divās sirdīs” (2003), Heta izrādē “Niskavuori jaunā saimniece” un Katerina Ivanovna “Sarunās kaimiņistabās” (2007), Rīta Almersa “Mazais Eijolfs” (2008), Besija izŗadē “Lūgšana resnajai tantei” (2011), Vīnebla kundze “Pērnvasar negaidot” (2012), lomas izrādē “Ezeriņš” (2014)…
Kaijas lidojums (2000)
Lūgšana resnajai tantei (2011)
Izrāde Gals (2011)
Zēns (2016)\
Pērs Gints (2016)
Sieviete, kura nav uzmnības vērta (2013)
Sieviete, kura nav uzmnības vērta (2013)
Ezeriņš (2014)
Kāpēc paralēli tik intensīvai skatuves dzīvei, kas turklāt tiek novērtēta, dzimst ideja par režijas studijām, jājautā pašai jubilārei, tomēr viņa to izdara – iegūst maģistra grādu LKA, un ar laiku smalki nostrādātajiem mazo skatuvju iestudējumiem pievienojas pārliecinošā profesionālā līmenī veikti inscenējumi uz lielās skatuves – A.Upīša “… bagātā kundze…”, A. Upīša “Sieviete”, P.Pētersona “Man 30 gadu”, A.Freimaņa “Katls”, un nu sācies darbs pie Federiko Garsijas Lorkas lugas “Jerma” pirmiestudējuma Latvijā, kam pirmizrāde ar nosaukumu “Tukšais zieds” gaidāma 5. martā.
Ar katru izrādi latiņa tiek celta aizvien augstāk, un ne jau citu dēļ Ināra to dara. Sev. Tāpēc, ka viņai galvenais ir iet un neapstāties. Jeb ceļš.
Lai tajā nav nepārvaramu šķēršļu,
teātra kolēģu vārdā vēlot –
Ieva Struka
Par Ināru Slucku informācija arī šeit http://100.teatris.lv/personality/29