26. oktobrī uz Latvijas Nacionālā teātra lielās skatuves pirmizrāde Regnāra Vaivara sarakstītajai un iestudētajai traģikomēdijai “Suņa ciema Nelaimes lācis”.
Tas būs ceļojums, paliekot uz vietas. Kas notiek, kad “pagriez otru vaigu” sastopas ar “aci pret aci un zobu pret zobu”. Tas būs par mūžīgu kārdinājumu un kārdinātāju. Kā ir, ja skatīties drīkst, bet nedrīkst pieskarties, pieskarties drīkst, bet nedrīkst iekosties, iekosties drīkst, bet nedrīkst sakošļāt, sakošļāt drīkst, bet nedrīkst izgaršot, izgaršot drīkst, bet nedrīkst norīt. Atcerieties, katrs varmāka uzskata sevi par upuri. Indivīds ir gudrs, stulba ir masa. Ja sods par jebkuru noziegumu nenāk ātri, gan noziegums, gan sods kļūst neadekvāti lieli. Agresoru vienmēr aizvaino upura nevēlēšanās atdoties labprātīgi un provocē vēl lielāku agresiju. Pāridarījuma piedošana ir līdzjūtīga līdzdalība noziegumā. Ir situācijas, kurās nežēlība ir daudz līdzjūtīgāka, konstruktīvāka un mazāk postoša nekā (bezgalīga) mīlestība.
Režisors Regnārs Vaivars: “Es esmu kristietis un es uzskatu, ka Dievs jebkuram agresoram (tāpat kā ikvienam cilvēkam) ir devis spēju atšķirt ļauno no labā. Tātad, ikvienam agresoram viņa sirdēsti par upurim pāri nodarīto sāp vēl vairāk nekā jebkurš cits sods (arī fizisks). Es uzskatu, ka mana piedošana ikvienam cilvēkam, kurš (būdams agresors) ir nogrēkojies, viņam var kļūt par vislielākajām mocībām. Nesodot agresoru, es žēloju sevi, nevis viņu, tāpēc man sevī ir jāatrod spēki morāli pacelties augstāk un ikvienu agresoru sodīt (vēlams fiziski). Sodīt tikai tāpēc, lai viņam tik ļoti nesāpētu. Izrādē mēs testējam manu pārliecību, testējam pēdējo gadu notikumu kontekstā.”
Vairāk par izrādi ŠEIT.
