Baltais putns Gunārs Cilinskis
Kad cilvēks ir aizgājis mūžībā un kad no šī brīža ir pagājuši gandrīz 30 gadi, tad nozīmīgākie pieturas punkti vairs nemainās. Daži, kas likušies svarīgi dzīves laikā, palēnām izbalē, daži paliek tikpat spilgti.
Attiecībā uz Nacionālā teātra aktiera un kinorežisora Gunāra Cilinska dzīvi tādi akmenī iecirsti ir četri – pirmkārt, būdams pēckara gadu jaunietis, kura tēvs pazudis kara jūklī, vispirms viņš iegūst profesiju Ogres Meža tehnikumā, kas uz mūžu nozīmē ne tikai jūsmot par mežu un dabu, bet to arī saprast.
Otrs – Gunārs Cilinskis ir “skaistākais aktieris Londonā”, citējot viņa neaizmirstamo Maikla Goslina lomu Jāņa Streiča filmā “Teātris”, tāpēc lūst teju vai visu dāmu sirdis visās paaudzēs, kas vien viņu ierauga uz skatuves, bet jo īpaši kino.
Trešais – viņa vienīgā likumīgā dzīvesbiedre mūža garumā, lai kādus emociju un jūtu līkločus nemestu dzīve, bijusi mūsu teātra skatuves karaliene Velta Līne, un viņa vienīgā mazmeita Margareta Māra Cilinska šobrīd mēģina iekarot savu vietu starptautiskajā kino, mācoties un dzīvojot Lielbritānijā.
Ceturtais – viņa nāve tālajā 1992. gada 25. jūlija karstajā dienā ir karaliska – uz ūdensslēpēm Baltezera ūdeņos ar kolēģi un kaimiņu Gvido Skulti pie motorlaivas stūres.
Starp šiem četriem lielajiem pieturas punktiem ir skaista un sarežģīta dzīve, kuras laikā viņš bijis vīrišķīgs, šarmants, elegants, ar labu humora izjūtu apveltīts skatuves mākslinieks, ap kuru spieto talanta apjūsmotāju bari visas PSRS teritorijā, ne tikai Rīgā. Un tad ir situācijas, reizes, dienas, kurās viņš ir pārjūtīgs, viegli ievainojams, drūms, sevī noslēdzies un sasaistīts.
“Silta jauka ausainīte”, 1973.gads
“Ilgu tramvajs”, 1969. gads
Viņa labākās lomas teātrī, lai cik pateicīga ir viņa psihofizika un lai cik neatvairāma viņa skatuves harizma, ir raksturlomas, jo humors ir laba maska un atveidojamā varoņa nepilnības un īpatnības ļauj meklēt un atrast no sevis atšķirīgo, tādējādi neļaujot “līst” paša dvēselē. Pie šīm lomām pieder – Manfrēds Pusruncis V. Lāča “Kapteiņa Zundaga atgriešanās” (1963), Stenlijs Kovaļskis “Ilgu tramvajs” (1969), Miervaldis Raudiņš H. Gulbja “Silta jauka ausainīte” (1973).
“Kapteiņa Zundaga atgriešanās”,1963.gads
“Mans nabaga Marats”, 1965.gads
Tomēr publika mīl un publiku piesaista arī romantiskie Gunāra Cilinska varoņi – Aigars Plēsums Ž. Grīvas “Medūzas plosts” (1959), Ļeoņidiks A. Arbuzova “Mans nabaga Marats” (1965), Kaspars E. Līva “Velnakaula dvīņi” (1967), Uldis “Pūt, vējiņi!” (1968), Barons M. Friša “Santakrusa” (1971), Arbeņins M. Ļermontova “Maskarāde” (1985), šai lomā Cilinskis jau ir viesmākslinieks, jo no teātra aiziet 1975. gadā, lai strādātu Rīgas kinostudijā režisora statusā.
“Maskarāde”, 1985.gads
“Medūzas plosts”, 1959.gads
“Medūzas plosts”, 1959.gads
Savukārt kino Gunārs Cilinskis mirdz it visā, un labi, ka tā, jo, lai cik burvīgs mākslas veids būtu teātris, tajā padarītais pagaist jau aktiera dzīves laikā, kur nu vēl pēc tā. Un latviešu kino bez Gunāra Cilinska nav iedomājams. Katrs nosauks citas lomas, bet, visticamāk, visi pieminēs Rūdolfu Sniedzi “Ezera sonātē”, Birkenbaumu “Nāves ēnā” un jau pieminēto Maiklu Goslinu “Teātrī”. Arī spilgtu raksturlomu kino nav trūcis. Savukārt Gunāra Cilinska režijā tapusi “Ezera sonāte”, “Nakts bez putniem”, “Agrā rūsa”, “Kad bremzes netur”, “Dīvainā mēnessgaisma” un “Vilkaču mantiniece”, kā arī kino pielāgots Nacionālā teātra 1988. gada “Indrānu” iestudējums, iemūžinot Veltu Līni un Kārli Sebri veco Indrānu lomās. Lielākā daļa no tām – it kā surdinētas, iekšupvērstas, bet ar dziļi emocionālu dramatisko konfliktu, gribētos teikt – latviskas.
“Pūt, vējiņi!”, 1968.gads
“Pūt, vējiņi!”, 1968.gads
Pieminot Gunāru Cilinski viņa jubilejas reizē, atļaušos vienu personisku epizodi, kas tiklab raksturo viņu, kā visu padomju laiku kopumā. Ir 20. gadsimta 80. gadu vidus, Latvijas skaistā, bet tolaik tieši tikpat pelēkā kā daudzas citas mazpilsēta Cēsis, garā, labi pārredzamā un tāpēc vienmuļā Valmieras iela. Vasaras vidus. Jau iztālēm redzu, ka pretī soļo vīrietis baltās biksēs un baltā kreklā. Nevar neredzēt. Un nevar nepamanīt. Tā šai pilsētā cilvēki neģērbjas. Nav pieņemts un nav arī iespēju. Abas ar mammu nospriežam, ka pretīmnācējs ir ārzemnieks. Jo tuvāk esam, jo vairāk skaidrs, ka cilvēks ir iebraucējs mūsu valstī. Gaiši, pakupli mati, saulesbrilles, pašapzinīgi nevērīga gaita. Kad esam pavisam tuvu, saprotam, ka esam satikušas “skaistāko vīrieti Latvijā”. Tā, lūk!
“Ezera sonāte”
Pateicībā par mūža laikā padarīto,
Nacionālā teātra kolēģu vārdā,
Ieva Struka