Nav vēl ne četri mēneši, kopš teātra mājas lapā un daudzos preses izdevumos parādījās atvadu vārdi Astrīdai. Tāpēc, pieminot viņu, necentīsimies atkārtot to, kas no sirds tika pateikts tajās dienās. Pārāk nesen.
Lai kā savdabīgs pieminējums ir astoņu viņas varoņu teksti no astoņām pēdējām izrādēm…
Pirms 10 gadiem kā veltījums Astrīdas 70 gadu jubilejā tapa izrāde Aktieru zālē – franču rakstnieces un kinorežisores Margaritas Dirasas ekstravagantā luga “Augu dienu koku paēnā”, ko iestudēja režisors Felikss Deičs. Pēc šīs izrādes Astrīda devās uz Parīzi kopā ar izrādes partneri un teātra krustmeitu Līgu Zeļģi.
Māte: “Es vienmēr esmu izsalkusi, naktī, dienā, vienmēr, bet īpaši šodien. /../ Ak, ja jūs redzētu manu ledusskapi, ja tikai jūs redzētu… Pilns! Visu gadu pilns! Gluži kā Lionas stacijas bufete! Ja neiebilstat, lai tās ir īstas pusdienas, svētku pusdienas, jo ir taču svētki, vai ne? /../ Dēliņ, tu nemaz nevari iedomāties, kas tas ir par izsalkumu… pēkšņi iekšpusē atveras milzīga aka… un milzu vilnis mani nes un nes… lielāks par mani pašu… un es krītu… /../ Tas, ko man patiešām gribētos, ir baltvīnā sautēti kāposti, labi izsutināti, karsti…”
Joprojām teātra repertuārā ir “Ezeriņš” (2014, režisors Elmārs Seņkovs). Astrīdas solo uznāciens bija novelē “Mērkaķis”, ar ko viņa pārsteidza kritiķus un ieguva vēl vienu Spēlmaņu nakts nomināciju.
Baronese Šlipenbach: “Tas ir vīrietis! Ne tāds kā visi… Tādam es vēl neesmu piederējusi!”
Agneses Rutkēvičas debijas darbā “Mans nabaga tēvs”, ar ko Elmāra Seņkova režijā tika atklāta 2014./2015. gada sezona, Astrīda spēlēja vecmāmiņu Silviju. Uz mutes viņa nebija kritusi un vislabāk sapratās ar Jurģa Spulenieka mazdēlu Miku.
Silvija: “Gulēt, gulēt! Es taču tikko pamodos… Ka varētu kaut ko padarīties… /../ Lai taču puika dzīvo… Neturi viņu tā. Ko ta viņš tādu izdarījis? Mūziķis būs! /../ Tēva viņam pietrūkst… To var acīs redzēt, meitiņ.”
2015. gadā Astrīda LMT Jaunajā zālē uznāca kā angļu literatūras profesore Ašforda Valtera Sīļa iestudētajā Margaretas Edsones drāmā “Prāts”. Viņas varone bija līdzās savai studentei Vivjenai Bēringai, ko spēlēja Daiga Kažociņa un kuras pētījuma objekts bija nāve Džona Donna Svētajos sonetos.
Profesore Ašforda: “Jūsu attieksme pret šo tekstu, Bēringa jaunkundz, ir pārāk virspusēja. Ir runa par metafizisku dzeju, nevis modernu romānu. /../ Ja gribat iegūt jēgpilnu rezultātu, piepūlei jābūt maksimālai. /../ Šajā izdevumā lasām: Un nāves nebūs vairs tu, komats, Nāve, komats, mirsi.
Viegla vēsmiņa, komats, ir tas, kas atdala dzīvi no mūžīgas dzīvošanas. Tik vienkārši. Atjaunotajā, oriģināla interpunkcijā nāve vairs nav nekas tāds, ko vajadzētu īpaši izcelt ar izsaukuma zīmēm. Tā ir komats, pauze. Tikai šāda, tas ir, nelokāma, izteiksme ļauj cilvēkam kaut ko iemācīties no šī dzejoļa. Vai jūs piekrītat? Dzīve, nāve. Dvēsele, Dievs. Pagātne, tagadne. Nekādu nepārvaramu barjeru, neviena semikola, tikai komats.”
2015. gadā Raiņa 150. jubilejai par godu Viesturs Kairišs iestudēja Raiņa “Uguni un nakti”, un tur Astrīda bija Laika vecis, veidojot savdabīgu tiltu ar pašas spēlēto Spīdolu 1985. gada iestudējumā.
Laika vecis: “Kaut uzcēli gaismu, bet neatlaidies,
Ar tumsu mūžam cīņa iet;
Nesniedz tai roku nekad,
Pats neierobežo gaismu piekāpdamies:
Brīvības atslēgu paturi rokās.
Ja viņa grims, grims pils un tu.”
Pirms 5 gadiem kā veltījums Astrīdas 75 gadu jubilejai vēl kāda izrāde Aktieru zālē – britu autores Nikolas Makolifas “Juveliera jubileja”, kurā gan Helēnas loma bija rezonējošā, te jubilārs bija viņas vīrs – juvelieris Moriss, kurš sagaidīja uz dzimšanas dienas tēju Anglijas karalieni.
Helēna: “Cilvēkam vajag vai nu mājdzīvnieku… vai bērnu. Viņi aizkavē tevi izžūt no iekšpuses. Kad es biju maza meitene, man bija trusis. Ar lielām ļumpīgām ausīm. Viņš uzbruka kaimiņu kaķim. Tētis man uztaisīja trušādas cepuri, kad viņš nomira. Bet tā mazliet oda pēc truša. Nu, labi, pietiks.”
Pēdējā loma ar tekstu bija Anfisa pie režisora Vladislava Nastavševa Antona Čehova “Trīs māsās. Refleksija”.
Anfisa: “Meitiņ mīļo, nedzen mani prom, nedzen! Mana mīļā, manu zeltenīt, es strādāju, es pūlos… palikšu pavisam vārga, man teiks, lai eju… Kur es iešu? Uz kurieni? Astoņdesmit gadu.”
Pati pēdējā reize, kad Astrīda uzgāja uz Nacionālā teātra skatuves, bija Zanes lomā izrādē “Pūt, vējiņi!” Elmāra Seņkova režijā 2018. gadā. Tāpat kā pirmā reize – 1968. gadā Alfreda Jaunušana iestudētajā izrādē. Pēdējā reizē teksta vairs nebija, tomēr lai sveiciens Astrīdai tur, aizsaulē, viņas goda dienā izskan ar Zanes tekstu:
Zane: “Neņems Uldis, es nemaz
Neaiziešu tautiņās.”