Kārļonkulim 110 jeb laiks Kārļa Sebra piemiņai
Kas paliek pāri vēl bez aukstās ziemas dienas 2009. gada janvārī, kad gandrīz viss Nacionālā teātra darbinieku pulks pulcējās pavadīt dižo Kārli Sebri pēdējā gaitā? Rīgas Kinostudijas filmu kadri, izrāžu ieraksti, tostarp viens tāds, kas ticis iekļauts Valtera Sīļa “Indrānu” interpretācijā Aktieru zālē 2013. gadā, un atsevišķas atmiņu drumslas vai epizodes, atkarībā no tā, cik daudz kopīgā laika katram no mums ar viņu ticis dots. Un tomēr vēl kaut kas – labvēlības pilns skatiens, kas bija atvērts ikvienam, kurš vien savu darbu Nacionālajā teātrī bija sācis ar domu šim teātrim piederēt.
Tiem aktieriem, kas viņu nekad nav satikuši un kuru radošais ceļš uz Nacionālā teātra skatuves ir sācies jau pēc Sebra aiziešanas mūžībā, toties ir uzdāvināta skaista leģenda par Kārli Sebri, kurš sāka ar pavisam mazām lomām, pieņēmās teātra mīlestībā un varēšanā, tad uztaustīja īsto stīgu vērienīgām raksturlomām, kamēr saprata, ka visprecīzākais trāpījums ir no sirds uz sirdi, līdz kļuva par Nacionālā teātra simbolu sakņu un piederības ziņā. Par to liecina arī “ierakstīšanās” vēsturē, iedibinot savu balvu labākajam aktierim sezonā. Un tā Sebra zīmoggredzens nonāk arī pie tiem, kam labākajā gadījumā pūrā ir “Vella kalpi” pie televizora ekrāna kopā ar vecākiem dziļā bērnībā.
Protams, Kārlim Sebrim patiktu, ja pieminētu viņa lomas, ne tikai mīlestību uz teātri, un tādu nav mazums. Dažas spilgtākās bez jau pieminētā Indrāntēva un no senākiem laikiem ir omulīgais kapteinis Kihnu Jens Juhana Smūla “Mežonīgais kapteinis Kihnu Jens” (1967), dziļi cēloņu un seku likumsakarībās iegrimušais Porfīrijs Petrovičs Fjodora Dostojevska “Noziegumā un sodā” (1957), ironiskais intelektuālis Bernards Šovs Džeroma Kiltija “Mīļajā melī” (1962) un vientuļnieks Hamilkars no Īva Žamiaka “Hamilkara kunga” (1981).
Kihnu Jens”
Tomēr tieši šobrīd gribas ticēt, ka ar lielu sirds labvēlību viņš Tur gaida Anšlava Eglīša “Bezkaunīgā veča” pirmizrādi maija vidū un omulīgi krekšķinās, kad manīs, kā ar savu Askoldu Olti cīnās kāds cits aktieris, un atcerēsies pats savu Askoldu.
