Kaut arī neviens nezina patieso abu atlantu vecumu, kas uz saviem pleciem nu jau 101. sezonu balsta Latvijas Nacionālo teātri, ir skaidrs, ka bez šo atlantu vēlmes kalpot savam uzdevumam, īsti labi teātrim neklātos. 3. septembrī ļoti cienījamu jubileju svinēs viens no teātra iekšējas dzīves “atlantiem” – ilggadīgā teātra literāras daļas vadītāja, no kuras man bijis tas gods šo amatu mantot – Rita Melnace. Viņas mīlestība pret teātra mākslu un Latvijas kultūru kopumā, ieaudzinātais darba tikums, kas liek uz darbu doties, lai kāda būtu pašsajūta vai laika apstākļi, arī tad, kad seniora statuss pieļautu arī citas izvēles, viņas fenomenālā atmiņa, kas patur prātā visu un kam modernās tehnoloģijas drīzāk ir tālab, lai informāciju precizētu, nevis to atrastu, ir tie trīs vaļi, kas ļāvuši viņai saglabāt jauneklīgu enerģiju līdz godpilni minamam gadu skaitam.
Rita Melnace pēc 2. vidusskolas, tātad Nacionālā teātra tuvākās kaimiņskolas, absolvēšanas 1957. gadā, nedaudz pamācījusies Konservatorijas Teātra fakultātē un tad devusies studēt teātra zinātni uz Maskavu, uz tolaik (un arī šolaik) spēcīgāko augstskolu – GITIS. Pēc institūta beigšanas 1966. gadā sākusi darbu Nacionālajā teātrī, kur tad arī aizritējis viss viņas mūžs, strādājot par literārās daļas vadītāju līdz pat 2004. gadam, kas padomju laikā nozīmēja lugu atrašanu nevis internetā, bet tiešā saziņā ar autoriem vai Kultūras ministriju, autortiesību kārtošanu nevis epastos, bet ar roku vai mašīnu rakstītās vēstulēs, kuras nosūta, uz aploksnes uzlīmējot pastmarku.
Katrai paaudzei ir savi skolotāji un savi laikabiedri mākslā. Pie Ritas Melnaces skolotājiem pieder izcilais Nacionālā teātra galvenais režisors un aktieris Alfreds Jaunušans, pie laikabiedriem – ne mazāk izcilais Mihails Kublinskis. Pie laikabiedriem un “skolotājiem” ārpus Nacionālā teātra sienām – teātra kritiķe un vēsturniece Lilija Dzene. Uzdrīkstos apgalvot, ka tas ir cilvēku loks, kurā Rita Melnace profesionālā ziņā jutusies visradošāk un brīvāk, viņu talanta lielums iedvesmojis un ļāvis saredzēt jēgu ikdienas rutīnā, kas pa laikam skar visneprognozējamāko un dinamiskāko nodarbošanos. Ilgi praktizējošs teātra literārās daļas vadītājs nereti ir pirmais skatītājs no malas un padomdevējs mēģinājumu procesā tiem aktieriem, kas uzticas viņa viedoklim. Zinu, ka ir daudzi un noteikti bijuši vēl vairāk, nekā es zinu, to aktieru, kas meklējuši šo Ritas pirmo vērtējumu, lai audzētu tālāk savas lomas. Savukārt pēdējos gados tieši Ritas Melnaces vadītās ekskursijas pa teātri daudziem skatītājiem bijusi pirmā iespēja ieraudzīt teātri no tā darbinieku puses un dzirdēt par lielajām personībām, kas te strādājušas.
Tomēr Ritas Melnaces dzīve nav tikai teātris, tā nav tikai operas vai labu koncertu baudīšana un grāmatu kaudzes, kuras viņa joprojām “apēd” īsta grāmatu tārpa kaislībā, viņai dzīves tonusu ceļ ekskursijas, par skaistāko no zemēm, kurā atgriezties vēl un vēl, atzīstot Itāliju, un abi viņas mazbērni – Anna un Pēteris.
Sirsnīgi sveicinot jubilejā savā un citu rakstošo kolēģu, kā arī teātra darbinieku vārdā,
Ieva Struka