Izrāde-fiktīva tiesas sēde. Ceļā uz Minhenes stadionu ir lidmašīna, ko sagrābuši teroristi. Aviācijas drošības eksperts pieņem lēmumu notriekt lidmašīnu, bet tajā ir arī 164 nevainīgi pilsoņi. Stadionā – 70 000. Tiesas sēdē notiek diskusija, vai šī bija vienīgā pareizā rīcība un kas dod tiesības izlemt, ka 164 cilvēku dzīvības ir mazāk vērtīgas nekā 70 000.
Sen nebija tā bijis, ka izrāde mani tik ļoti noskaņojusi, “izskalojusi, izmazgājusi”, ka ikdienā pierastās uzmācīgās domas, kam labpatīk regulāri malties prātā, šoreiz pazudušas, atstājot vietu tieši dzirdētajam un piedzīvotajam. Pārdomas par likuma burtu un garu, ieklausoties savā sirdsapziņā, jo... likumi un konstitūcijas, demokrātijas un noteikumi, diskusijas un pieredze, un kas tik vēl ne, ko varam vai nevaram paredzēt, izspriest, iztēloties vai izdomāt – kā būtu, ja būtu, - ir tas komplekts, kas ietekmē gan mūsu izvēles, gan lēmumus arī tādās īpašās situācijās kā šī. Un kur ir tas metramērs, tā formula, ar kuras palīdzību aprēķināt, kas ir vērtīgāks? Un vai tam, kurš spiests no diviem ļaunumiem izvēlēties mazāko, tāpēc sāp mazāk? Vai teoretizēšana par to, kā būtu, ja būtu, dod kādu taustāmu, uzlabotu rezultātu? Ar lielu un sirsnīgu pateicību Valteram Sīlim un visai izrādes “Terors” komandai atliek vēlēties divas lietas – daudz tikpat vērtīgu izrāžu arī turpmāk, un lai mums nevienam nebūtu jāpiedzīvo situācija, kurā jāuzņemas tik sarežģīta izvēle un atbildība!
Elīna
Netipisks izrādes formāts - sākumā nevar zināt, ar ko tā beigsies, jo katram pašam būs ietekme uz iznākumu. Varbūt juristiem ir nedaudz interesantāk klausīties. Nav ne gaismas, ne skaņas efektu, ne dekorācijas, visa izrādes būtība slēpjas saturā. Kopumā iesaku, jo interesantāk tomēr aiziet uz šo izrādi nekā palikt mājās.
Roberts
Apmeklēju vienu no pirmajām izrādēm, eleganta priekšspēle ar bargajām iekšālaidējām (lai neapvainojas tiesas sekretāres vai kas nu viņas tu bija), asprātīgs piesēdētāja numura piešķiršamas process. Tēma ĻOTI svarīga, izrāde variāk vai mazāk klasiska, ļoti gribētos daudz vairāk kustību (darbības) spēles laukumā. Visā tajā ļoti patīkami bija vērot Voldemāru Šoriņu Tiesneša lomā (piedodiet par atklātību, neko daudz negaidīju, bet aktierim talantu neatņemsi), lieliski palicis atmiņā Egils Melbārdis (manuprāt vispārliecinošākais savā tēlā šajā izrādē (un es jau nu "drēbi" pazīstu). Lai piedod režisors, aktieri ir ļoti spējīgi un var vairāk. Bet rešizoram IR GALVENAIS PALDIES! Paldies, Valter Sīli, man jūsu izrāde ne īpaši patika, bet jūs man sniedzāt atbildi uz jautājumu, kas mani mocīja vismaz pāris desmit gadus. Tāpēc, VALTER SĪLI! Nav svarīgi, vai jūsu izrāde kādam patīk vai nepatīk, SVARĪGI, lai jūsu izrāde liek domāt! Paldies, VALTER SĪLI, JŪS ESAT MANS GADA REŽISORS! Paldies!
Liga
Jāsaka, ka lugas sižeta nianses likās pārāk neīstas, neticamas, piemēram, tas, ka stadions netika evakuēts. Līdz ar to lugas sižets mani garlaikoja.
Bet aktieri darīja savu darbu lieliski, ticami. Īpaši ir jāuzsaka Sanita Paula un viņas tēla emocijas un asaras, kas likās tik patiesas un aizkustinošas. Šoriņš arī ļoti šarmants savā tiesneša lomā un bija ļoti ticams. Visi aktieri spēlēja ļoti labi.
Zuze
Neapšaubāmi šī ir labākā luga, kas redzēta daudzu pēdējo gadu laikā visos Latvijas tēatros. Tā ir gan aktuāla, gan aizraujoša. Ieteikšu to noskatīties visiem, kam interesē tēatris un pat tiem, kam neinteresē.
Liels paldies radošajam kolektīvam par materiāla izvēli un uzvedumu.
Cita starpā autoram ir vēl darbi, kas vairāk gan ir tikuši ekranizēti. Tiesa nez vai tas būtu uzskatāms par traucēkli, jo Valtera Sīļa uzvestā Osedžas zeme noteikti nebija sliktāka par Holivudas ekranizāciju ar visu tās lielisko aktieru komplektu ar Merili Strīpu priekšgalā.
Indra
Nekad neesmu gribējusi būt zvērinātā, piesēdētāja vai vispār spriest par cilvēku likteņiem, tomēr vakar to gāju un darīju labprāt, turklāt vēl maksāju par to naudu. Tas viss, pateicoties Valteram Sīlim un viņa komandai, kurai joprojām piemīt vislielākās spējas atvilināt mani uz teātri. Ceru, ka Nacionālais Sīli pavisam nepazaudēs, jo tas tiešām būtu lūzuma punkts šī teātra nu jau traģiskajā cīņā par izdzīvošanu.
Par "Terora" veiksmi un vērtību man nebija šaubu, līdzko izlasīju izrādes konceptu, un patiess prieks, ka nenācās vilties. Jā, no mākslinieciskā viedokļa izrāde ir pasausa, toties no intelektuālā - kā silta un auksta duša vienlaikus. Šī tiešām ir domājamā izrāde un piemērota tikai tādiem skatītājiem, kuriem patīk domāt. Man gan šķita, ka konflikta un dilemmas te bija maz, vairāk tāda spēle vienos vārtos, taču pie tā vainojams lugas autors, ne izpildītāji. Uz izrādi nācu ar jau gatavu spriedumu, un pilnīgi neviens pretarguments mani nepārliecināja par pretējo, tāpēc balsoju gan ar savu pārliecību, gan sirdsapziņu. Prieks, ka tādu kā es bija vairākums, taču būtu interesanti nonākt arī pie otra sprieduma, kaut vai lai dzirdētu, kā pamatots tiek tas.
Liels paldies visiem aktieriem, kuri, kā vienmēr, bija lieliski, un īpašs sveicies Valteram Sīlim. Cerams, ne pēdējais!
