Terors

Indra

Nekad neesmu gribējusi būt zvērinātā, piesēdētāja vai vispār spriest par cilvēku likteņiem, tomēr vakar to gāju un darīju labprāt, turklāt vēl maksāju par to naudu. Tas viss, pateicoties Valteram Sīlim un viņa komandai, kurai joprojām piemīt vislielākās spējas atvilināt mani uz teātri. Ceru, ka Nacionālais Sīli pavisam nepazaudēs, jo tas tiešām būtu lūzuma punkts šī teātra nu jau traģiskajā cīņā par izdzīvošanu. Par "Terora" veiksmi un vērtību man nebija šaubu, līdzko izlasīju izrādes konceptu, un patiess prieks, ka nenācās vilties. Jā, no mākslinieciskā viedokļa izrāde ir pasausa, toties no intelektuālā - kā silta un auksta duša vienlaikus. Šī tiešām ir domājamā izrāde un piemērota tikai tādiem skatītājiem, kuriem patīk domāt. Man gan šķita, ka konflikta un dilemmas te bija maz, vairāk tāda spēle vienos vārtos, taču pie tā vainojams lugas autors, ne izpildītāji. Uz izrādi nācu ar jau gatavu spriedumu, un pilnīgi neviens pretarguments mani nepārliecināja par pretējo, tāpēc balsoju gan ar savu pārliecību, gan sirdsapziņu. Prieks, ka tādu kā es bija vairākums, taču būtu interesanti nonākt arī pie otra sprieduma, kaut vai lai dzirdētu, kā pamatots tiek tas. Liels paldies visiem aktieriem, kuri, kā vienmēr, bija lieliski, un īpašs sveicies Valteram Sīlim. Cerams, ne pēdējais!