Ibsena “Pērs Gints” ir tapis kā režisora un mākslinieku tandēma veidotās triloģijas otrā daļa, no tradicionālās interpretācijas paturot vien Edvarda Grīga mūziku. Romantiskais varonis Pērs Gints un viņa nenopietnās attiecības ar sievietēm un paša dzīvi Kairiša redzējumā pārtop filozofiskā drāmā, kas vēstī par cilvēka ceļu pretī pašam sev. Izrāde sākas ar mazā, tikko staigāt sākušā Pēra pārgājienu pāri skatuvei, kādu to savā pirmajā sarunā atmiņās redz māte Oze un Pērs Gints. Izrāde beidzas ar vecā Pēra Gintu iešanu pretī savai nāvei jeb atgriešanos mātes, par kādu kļuvusi Solveiga, klēpī. Izrādes pēdējā mizanscēna ir kailais, kā no mātes miesām nākušais, vecais Pērs nenovecojošās, tikpat jaunās kā pirmoreiz satiktās, iesvētību baltajā kleitā tērptās Solveigas klēpī.
Viss pārējais, starp piedzimšanu un nāvi notiekošais ir Pēra Ginta ceļojums “pasaulē, kas manā galvā” – ceļojums sapņos un fantāzijās, aizbēgšana no mājām un atgriešanās mājās, dzīves izskaņā saprotot, ka mājas ir vieta, kur sastapt sevi un mīlestību.
Dažādās darbības vietas – kaimiņciems, Dovres karaļa pils, mežs, Marokas tuksnesis, Ēģiptes trakonams, jūra, kapsēta – atrisinātas kā dažādas pasaules, kas ietver viena otru – dublē, veido spoguļattēlu, ir savstarpēji saistītas, atkārtojas, pietuvojas vai attālinās no skatītāja. Viens no negaidītākajiem risinājumiem ir Ingrīdas kāzās sastapto viesu “pārtapšana” Dovres karaļa meitas kāzu dalībniekos – rozā svētku kleitas meitenēm un rozā uzvalki puišiem pārtop troļļu rozā kleitās un uzvalkos, tikai to valkātājiem ir apvītušas sejas un rokas, paplūduši ķermeņi, bet ļaunums palicis tas pats.
Apbrīnas vērts ir Ulda Anžes darbs Pēra Ginta lomā, pirmkārt, jau kvantitatīvi – izrādes dramaturģiskais materiāls veidots tā, ka 3/4 poētiski sarežģītā teksta pieder Pēram Gintam, tātad trīs izrādes stundas ir tīrs Pēra Ginta “monologs”. Otrkārt, konkrētā izrāde paredz sarežģītu fizisko partitūru, jo Pērs Gints “lido” uz brieža gan savās fantāzijās, gan nolaupot kāzās Ingrīdu, cīnoties ar Lielo Līko, aplidojot Anitru tuksnesī utt. Un visbeidzot, Ibsena teksti jaunajā, speciāli šai izrādei veiktajā Edvīna Raupa tulkojumā, paredz sarežģītu filozofiskas domas risināšanu darbībā, ko Uldis Anže padara personisku un uzmanīgam klausītājam tikpat personiski uztveramu.
