Godinot izcili erudītā kino un teātra kritiķa Normunda Naumaņa piemiņu, publicējam fragmentus no Ojāra Rubeņa sarunas ar Normundu Naumani Nacionālā teātra žurnāla “BŪS!” pirmajam numuram. Saruna notika tieši pirms gada.
(..) Ojārs Rubenis: Kā tu – augstas klases kritiķis, kas domā gan par mākslas, gan sabiedriskajiem procesiem, zinot šo visu, vērtē izrādi?
Normunds Naumanis: Skatoties izrādi, es tomēr nedomāju, cik savā algā saņem Anže un Lūriņa. Es vienkārši ļoti labi saprotu, ko tas aktieru darbiņš maksā un kas aiz tā stāv. Tāpat labi zinu, kādas ir ražošanas izmaksas. Kad man min tos ciparus, cik elektrības “noēd” viens vakara šovs, cik maksā scenogrāfijas materiāli un kostīmi, man reizēm mati ceļas stāvus…
Uz jums parazitē vesels slānis pakalpojumu sniedzēju, jo cenas materiāliem ir nenormālas, arī “uzskrūvētas”.
Bet, kad ieeju teātrī, es tomēr mēģinu atstāt reālo dzīvi un Latvijas cenas aiz teātra sienām. Tas tomēr ir šausmīgi, ja kritiķis sāk projicēt savas personīgās problēmas vai savas ģimenes finansiālās vai citas grūtības uz to, kas redzams uz skatuves… Zinu gadījumus, kad kritiķis tēmas dēļ nepieņem izrādi, reaģē uz to privāti. Bet es uzskatu, ka tu esi atnācis vērtēt mākslas darbu, līdz ar to man tas ir pirmais kritērijs – nelīst kancelē ar savu Bībeli, bet skatīties, ko man piedāvā, pēc kādiem noteikumiem tas ir būvēts, ko režisors ar to gribējis teikt, kā tas ir iznācis. Tā ir elementāra amata lieta. Latvijā kritiķi ir pārāk subjektīvi tādā ziņā, ka viņiem liekas – viņi zina, kā iestudēt lugas, un neapjēdz, ka jebkurā gadījumā, pat ja tā ir slikta izrāde – par iemesliem mēs pašlaik nerunājam – cilvēki, kas to ir taisījuši, noteikti piecreiz vairāk zina par lugu, tās personāžiem, laiku, nekā tu – kritiķis. Piemēram, Indra Roga – ja viņa taisa “Zojkas dzīvoklīti”, ir acīmredzams, ka viņa Bulgakova daiļradi ir izpētījusi krustu šķērsu. Kas es tāds esmu, lai sāktu viņai mācīt, kas ir Bulgakovs? Cita lieta, kad vērtēju – kas no tā ir iznācis. Un tad jau ir rinda profesionālu kritēriju, gandrīz kā sportā. Ideālā variantā vajadzētu būt kā daiļslidošanā, kad žūrijas un kritikas profesionalitāti vērtē pēc tā, cik vienādi tā novērtē cilvēka darbu. Ja tas ir labs, vajadzētu būt tā, ka visi kritiķi saliek 6.0, 6.0., 6.0…. Un tas, ja 10 cilvēki ieliek 6.0 un viens ieliek 4.8, rāda, ka neprofesionālis ir tas, kurš ir ielicis 4.8. Tāpēc neesmu drošs, vai tas ir labi, ka mēs lepojamies ar to, ka mums ir dažādi viedokļi. Radzobei patīk, Naumanim nepatīk, kādam vispār nav savs, bet sagrābstīts viedoklis. Kritika Latvijā ir ļoti paredzama, tai trūkst oriģinalitātes, stila, tā pati ir rakstības štampu pilna. Kritiķi grib, lai teātri viņus pārsteidz, tikai paši gan viņi nevienu ar saviem tekstiem neprot pārsteigt.
O.R.: Ko kritiķim vispār nozīmē vārds “patīk”? Vai kritiķis tādu drīkst lietot?
N.N.: Ikdienas sarunā, kad tev saku, ka man kaut kas ir paticis, tu, ņemot vērā manu gaumi, zini, ko es ar to domāju un mēs saprotamies. Bet vispār, jā, profesionālajā leksikā vārdi “patīk” un “garlaicīgi” ir aizliegto vārdu sarakstā. Vismaz augstskolā mums tā mācīja. Lai vērtētu izrādi, neder arguments – man bija vai nebija garlaicīgi. Lasīt Džeimsu Džoisu vai Dostojevski arī ir ļoti “garlaicīgi”.
Taču būtiski ir saprast, ka pēdējos gados kritikas loma ir totāli mainījusies visā pasaulē. Zināmā mērā tā ir kritiskās domas un statusa krīze. Kritiķi patlaban iedalās divās nosacīti lielās grupās – vieni ir tādi, kuri demonstrē savu attieksmi pret konkrēto personību un mākslas darbu, nereti slimojot ar kreisuma ideoloģiju, viņi zina, kā pareizi jādara un viņiem pārsvarā ir pretenzijas pret citu cilvēku darbu – tāda, ja var teikt, patērējoša attieksme. Man tas neliekas auglīgs ceļš, jo dialogs starp kritiķi, teātri un sabiedrību patlaban – pie sociālo tīklu attīstības, pie tā, ka blogeru vērtējums tagad reizēm ir svarīgāks nekā profesionāļa, un izšķiroša loma ir reklāmai, tomēr ir mainījies, un kritiķis vairs nevar būt tas, kas viņš bija – atzīmju licējs, kā skolā. Šovasar Kroders.lv aptaujā piedalījās 29 cilvēki, kas uzskata sevi par teātra kritiķiem.
O.R.: Tik daudz…
N.N.: Jā, es arī pabrīnījos. Daļa kritiķu vēl nav apjēgusi, ka viņu statuss un funkcija patlaban ir drusku cita. Es jau arī grēkoju un ne vienmēr atbilstu jaunām prasībām – jo kritiķim šodien ir jābūt drīzāk teātra draugam vai vismaz koleģiālam partnerim, kam ir jāskaidro publikai, kāpēc un kas notiek: ja tu kā profesionālis atzīsti, ka izrāde ir vērtība, publikai vajadzētu izskaidrot, kādēl tai nākt uz teātri un skatīties, lūk, šo nopietno mākslu. Nevis tikai augstprātīgi demonstrēt savas zināšanas un norādīt, ka arī šajā nopietnajā mākslas darbā ir šādas tādas „blusas”. Par to jāaizmirst. Tāpēc ka kritizēt ir ļoti viegli, bet caur saviem rakstiem nodibināt tiltu starp sabiedrību un teātri, panākt, ka tavas balss dēļ kāds aizies uz teātri, ir grūti. Tas ir zināms jaunais mesiānisms.
O.R.: Tad, kad es nebiju teātra direktors, man tavi raksti vienmēr likās kontraversiāli un provokatīvi. Kā tu pats esi mainījies šais gados?
N.N.: Es taču būtu idiots, ja nemainītos… Pieredze, zināšanas, viedums nāk ar gadiem.
O.R.: Zini, kas mani uztrauc attiecībā uz kritiku? Neesmu jau tik akls, lai neredzētu, vai izrāde ir izcila vai viduvēja, vai slikta. Mani uztrauc tas, kādā veidā to bieži vien pasaka. Un tu arī to ļoti labi zini, kā tas ir, kad nākamajā rītā ar katru no tiem māksliniekiem jāsatiekas un jādabū uz skatuves.
N.N.: Bet šitā atkal ir ļoti slidena tēma. Cik tālu mēs katrs ejam savās izpausmēs? Tu ļoti labi zini, cik mākslinieki ir vāri un jūtīgi – reizēm kādam var nepatikt un viņu traumē, ka uz viņu ne tā paskatījās. Nu, johaidī! Sāksim ar to, ka ir vēl viens zelta likums, pie visiem tiem, ko es jau nosaucu. Arī aktieriem ir jāsaprot – ar varu uz skatuves strādāt neviens nav saukts. Ja gribi nākt publiskajā darbā, tad esi gatavs klausīties jebkuru, uzsveru,- jebkuru viedokli. Un šinī ziņā aktieri grēko, iztaisīdamies tik “neaizskarami trausli”. Tāpēc šī ir slidena tēma- kur ir tā robeža, cik un kādu leksiku es varu atļauties lietot savā tekstā par izrādi…
(..) O.R.: Ko tu piedod režisoram un ko tu nepiedod?
N.N.: Ja ir vismaz pāri 50 % pārliecinoša griba un ja redzu interesantus, intriģējošus, nopietnus nodomus, es ļoti daudz ko varu piedot. Jo arī es neesmu perfekts. Latvijā gadā tiek uztaisītas apmēram 100 izrādes, skaidrs, ka mēs gribam lai visas būtu foršas un visas sacenstos par Spēlmaņu nakts balvām, bet, Ojār, realitāte rāda, ka no tā simta tikai labākajā gadījumā piecas ir nopietnas sarunas un mākslas analīzes vērtas. Ja tev teātrī izdodas sezonā divi labi notikumi, tad tas ir ļoti labi. Nu, nedrīkst būt šī te patērējošā attieksme – kāpēc nav šedevru, dodiet man tos! Izveidot vienu īstu mākslas darbu ir ļoti sarežģīti. Nu, paskaties Borisa Bērziņa darbus – cik to ir daudz un cik no tiem patiešām ir šedevri. Janim Rozentālam vai Džemmai Skulmei tāpat.
(..) O.R.: Ja tev vēlreiz dzīvē būtu jāizvēlas profesija, vai tu atkal izvēlētos kritiku?
N.N.: Nu… kad tu esi tā teikt, ar vienu kāju kapā, tad ir muļķīgi uzdot šādu jautājumu…
O.R.: Jā, jā, bet vai tu esi gandarīts?
N.N.: Jā, es esmu daudz ko redzējis, teātris man ir dāvājis kādas 10-20 baigi foršās izrādes, pēc kurām es tiešām esmu zaudējis runasspējas… Es domāju, ka teātris ir ļoti jaudīgs spēks, ar kuru var darīt visādas foršas lietas. Tikai tā realitāte ir tāda, ka es pārāk labi saprotu, ar kādām drausmīgām problēmām ir jāsaskaras Latvijas teātrim šajos izdzīvošanas apstākļos, un man ir žēl, ka talantīgiem cilvēkiem dažādu iemeslu dēļ ir mākslīgi šķēršļi īstenot sevi mākslā…
O.R.: Viņu vienīgajā mūžā..
N.N.: Tieši tā, viņu vienīgajā mūžā, lai viņi varētu atplaukt un radīt kaut kāda foršas lietas.
O.R.: Tev bijusi interesanta dzīve. Vai tu neraksti memuāru grāmatu?
N.N.: Mēs visi rakstām grāmatas… (pasmīn) Ar labiem nodomiem ceļš uz elli bruģēts. Bet ja nopietni, teātris tiešām ir viena no retajām kultūras formām, kas izdzīvos un neizmirs, un kļūs aizvien elitārāks un izsmalcinātāks mākslas veids, jo viss pārējais ir tiražējams. Piemēram, tagad ir tāds kultūras fenomens, ka reprodukcijas ir labākas par oriģināliem. 3D printēšana tev ļauj iegūt tādu gleznu, ko gandrīz iespējams nav atšķirt no oriģināla. Kino vispār ir pilnīgs brīnumu lauks. Bet teātrim un mūzikai – skaņu pasaulei un ķermeniskajai – piemīt tā vienreizējā „te un tagad” vērtība, jo tu esi vienā telpā ar dzīvu cilvēku, kurš tavā priekšā veic kaut kādu mākslas aktu… To arvien augstāk novērtēs, bet tas būs aizvien mazākai publikai, jo cilvēki jau krīt uz lētiem grabuļiem.