Izrāde vienā cēlienā
Poētiski muzikālā izrāde aicina ļauties pārdomām par sapņošanu, gaidām un atbrīvošanos. Pirms simts gadiem Rabindranats Tagore uzskatīja par svarīgu – lai cik jauns būtu viņa sarunu biedrs – runāt par nāvi. Izrādes laika izjūta līdzinās tam brīdim, kad mēģini kādam izstāstīt to, ko esi nojautis savā sapnī… ja vien būtu īstais pastnieks, kas spētu Tavas jūtas pārtulkot īstajos vārdos.
Jā, Tev ir atsūtīta pastkarte, kura vēlas, lai to izlasa. Kartītei aizmugurē gandrīz nesalasāmā rokrakstā rakstīts “ […] bet kāds slims zēns tālā Bengālijas zemē, kurš redz vairāk par mums visiem, mums pašiem paliekot neredzams, dzied par… kas to lai saprot? – nerādīšu, NĒ…”
P.S. Uzmanību! Izrādē sēž uz matračiem un visi kā viens staigā bez kurpēm skaistās zeķēs!
P.P.S. …ilgojos!
Skatītāji visi kopā tiek aicināti pieredzēt izrādi, ieņemot ērtas vietas matračos uz zemes, pirms tam priekšnamā novelkot apavus.
Izrādes reklāmas attēlu ģenerējis “Midjourney” mākslīgais intelekts, izmantojot atslēgas vārdus: Amal boy under an orange blanket with a white envelope in his hands.
