1815. gada pavasaris. Barons Baltazars von Špehts Cērkstes muižas brūzī degustē degvīnu, kā pagatavošanā izmantots ūdens no Stulbā ezera dzīlēm. Pēc pāris malkiem viņu apciemo mirusī sieva un lūdz izpildīt kādu svarīgu uzdevumu. Drīz pēc tam muižas vešūža pārbūves darbos tiek atklāts caurums, kam neredz dibena. Tajā iekrīt un pazūd zvejnieks Apšu Tenis. Pēc neilga laiciņa viņu knapi dzīvu atrod tuvējā gravā. Izprašņāts par piedzīvoto, Tenis paziņo, ka pabijis veļu valstībā, kur redzējis ziedošus dārzus un turklāt saticis Baltazara sievu. Muižas ļaudis to neņem par pilnu. Turpretī Baltazars notic katram Teņa vārdam, iekārto viņu uz dzīvi muižā un ieceļ par savu konfīdentu. Nākamajā naktī pārdabisks spēks muižas dārzā ar visām saknēm izrauj piecus jāņogu krūmus, un viesos bez brīdinājuma ir ieradies nevienam nezināms radinieks no Vakareiropas. Tenim par šausmām, viņš šo svešinieku jau ir saticis.
Lugai “Piejūras detektīvs” par atspēriena punktu kalpo latviešu folkloras spoku stāsti. Izrāde komēdijas valodā runā par bailēm un lepnību, ko pārvarot iespējams uzveikt pat nelabo.