Jānis Kubilis uz Latvijas Nacionālā teātra skatuves ir bijis gandrīz 50 gadus un nospēlējis vairāk nekā 140 lomas. Bet skaitam nav nozīmes, viņš ir, bija un būs savas paaudzes ideālais aktieris. Pielūgts un dievināts.
Par savām lomām un partneriem Jānis Kubilis ļoti interesanti stāsta mūsu teātra žurnāla “Būs!” vairākos numuros. https://teatris.lv/lapas/teatra-zurnals-bus
“Arbuzovs bija īpašs ar to, ka padomju dzīve viņa darbos bija tikai fons, centrā bija cilvēciskās vērtības. Tāpēc viņa lugas ir ilgdzīvotājas. Vēl nesen Alvja Hermaņa iestudēto „Maratu” spēlēja un spēlēja, tāpat kā mēs savā laikā šo izrādi spēlējām gadiem ilgi. Vera Baļuna galvenajām lomām atkal bija noskatījusi mūsu trijotni – Antru, mani un Gunāru Cilinski, paaicināja mūs visus trīs un teica: “Mazie! Mēs mēģināsim savādāk.” – „Kā savādāk?” – „ Jūs katru rītu nāksiet pie manis uz māju.” – „Uz māju? Kāpēc?” – „Jā, pie manis uz māju. Kāpēc, to pēc tam redzēsiet. Tāpēc, ka tā vajag.” Es ilgi pēc tam domāju, kas un kā. Acīmredzot viņa mūs mēģināja pasargāt no kādiem blakus iespaidiem. Baļuna šajā lugā saskatīja ļoti lielu attiecību smalkumu starp šiem cilvēkiem, un viņa gribēja atraisīt trauslās jūtas, kas veidojās tik ekstremālos apstākļos: karš, vieni paši pamesti, vēlāk fronte, blokāde – arī starp mums. Tā nu mēs staigājām pie viņas. Aizejam pirmajā dienā, apsēžamies. Viņai bija ļoti jauka mamma, tā pacienāja mūs ar kafiju. Dzeram kafiju, par lugu nemaz nerunājam, kaut ko par dzīvi, tā un šitā. Mēs mēģinājām mēnesi vai vairāk katru rītu pie kafijas, katru rītu ar tādu mazu ievadu, un tad pamazām, pamazām viņa sāka meklēt mūsu attiecības. Mēs bieži vien ar Gunāru spriedām, kāpēc tā, mums likās, ka jāiet jau uz teātri, cik ilgi mēs to kafiju dzersim. Mums viss jau šķita skaidrs. Aktieriem jau tā mēdz būt (pasmaida), bet dabīgi, ka nekas vēl nebija skaidrs. Un vienā pēcpusdienā – kā šodien atceros, tāds saulriets logā – bijām mēs ar Antru, bez Gunāra. Mums bija divskats, un Baļuna teica: „Tagad, mazie, mēs darīsim drusku savādāk. Jāni, pabīdi to manu dīvānu tur pie loga, te būs tā krāsnīte, te būs tas, te būs tas. Tagad to, ko mēs mēģinājām, pamēģiniet ar kustībām.” Mēs ar Antru sākām tā mierīgi mēģināt, visa tā atmosfēra, protams, ietekmēja. Baļuna neko nesaka, pamazām ieejam tajās lomās, spēlējam tālāk… Nospēlējam to skatu un skatāmies – Baļunai acīs asaras. Kaut kas tāds nebijis, bet viņa acīmredzot sajuta tajā brīdī, ka viņas darbs, viņas nodoms ir kaut kā realizējies. Viņa tikai noteica: „ Mazie, paldies! Tad rīt pārejam uz skatuvi.” Kāpēc es to stāstu – es domāju, vai viņa to nedarīja taisni Antras dēļ. Jo Baļuna kā režisore bija burtiski iemīlējusies Antrā, radoši iemīlējusies. Viņa tā viņu saudzēja! Labiem režisoriem vispār ir tā īpašība, ka viņi iemīl savus aktierus. Viņi viņus saudzē, viņi viņus aizstāv līdz pēdējam. Svarīgi radīt šo ģimeniskumu tā, lai nebūtu viens diktators, kura pavēles pārējie izpilda. Izrāde izdevās, un Antra tajā bija lieliska. Es vēl tagad atceros, ka mūsu divskatā, kur paliekam vieni pie tās krāsnītes, tajā epizodē, kur rodas pirmās mīlestības jūtas, viņa man piespiedās un visa vibrēja, viņa tā iedzīvojās lomā! Un tev bija jābūt absolūtam koka gabalam, ja tu to nesajuti un nevibrēji pretī.”
“Es gribu pieminēt vēl vienu atgadījumu – tikšanos ar autoru, ar Arbuzovu. Viņš bija ļoti populārs, ļoti mīlēts, izlutināts, un tajā brīdī viņš, ja nemaldos, bija tikko atgriezies no Japānas. Pat tur spēlēja viņa lugas. Baļuna teica: „Nekas, mazie! Neņemiet vērā! Viņi visi ar laiku paliek lielīgi, spēlējiet vien tā, kā jūs šobrīd spēlējat. Vēlāk parunāsimies, gan jau kaut kā…” Mēs nospēlējām izrādi un, protams, ļoti uztraucāmies – autors, pilna zāle… Skatītāji izrādi ļoti labi uzņēma, bet tas nekas, mēs jau nezinām, ko slavenais rakstnieks teiks. Pēc izrādes palikām mēs trīs un Baļuna. Arbuzovs pēkšņi saka: “Es esmu pārsteigts, bet jums ir ļoti laba izrāde! Ļoti laba jums ir Ļika! Puiši arī labi, bet Ļika, ziniet, ir labākā no visiem iestudējumiem, ko esmu redzējis.” Tad es redzēju, kā Antrai ieplešas acis, tāds prieks, ka viņu akceptē, pēc tam viņa šajā lomā atplauka vēl vairāk. Kāpēc es to stāstu – ir, protams, svarīgi saņemt labu lomu, bet pats galvenais ir šo lomu izveidot, piepildīt, un te nu ļoti, ļoti svarīgs ir režisors, viņa attieksme, prasme, kā arī milzīga nozīme ir visai izrādes “ģimenei”, kas iestudējuma tapšanas laikā izveidojas.” – Jānis Kubilis par izrādes “Mans nabaga Marats” iestudējumu teātra žurnāla “Būs!” 3.numurā.
“Sarežģīts materiāls, jo, vienkārši lasot, tā varēja būt palēta komēdija, uz pārpratumiem balstīsts stāsts, kad cilvēks, kurš neko nezina par sabiedrības normām, paražām, pēkšņi ar tām sastopas un vērtē. Ļoti smalka līnija, ko Antra perfekti nospēlēja. Arī šai izrādei bija panākumi, un Antras nopelns bija ļoti liels, ka tā izdevās. Tiem, kas nezina: šie trīs vārdi ir dzīvība, nāve un – mīlestība. Mīlestība ir tā, kas pēc ļoti dramatiskām peripetijām starp neskarto dabu un civilizāciju liek palikt varoņiem kopā. Patiesības labad jāpiemin, ka šo izrādi vairāk esmu nospēlējis kopā ar Māru Zemdegu, kaut arī biežāk piemin mūs ar Antru.” Jānis Kubilis par Antru Liedskalniņu un izrādi “Trešais vārds” žurnāla “Būs!” 3.numurā.
“Tad pagāja tāds laiciņš, pa starpu biju nospēlējis vairākas lomas, Antra Liedskalniņa arī, līdz mēs satikāmies Deglava “Rīgā”. Tā bija izrāde ar lielu tēlu attīstību – no pastaliņām un lauku lindraciņiem līdz frakām un vakartērpiem. Antra spēlēja Ortrūdi, es – Pēteri Krauklīti. Par šo izrādi man palikusi atmiņā kāda zīmīga epizode. Mēs pie Brieža – Alfreda Amtmaņa-Briedīša – mēģinājām un mēģinājām, līdz reiz Briedis no zāles sauc: “Cik jums ir gadu? Kā jūs uzvedaties?! Iedomājieties, jūs tak esat jaunieši no laukiem, tikko iebraukuši Rīgā, tas nekas, ka mugurā kāda labāka drēbīte, bet jums tak vēl jāuzvedas pavisam brīvi, atstājiet tās manieres pēdējam cēlienam.” Mēs noklausījāmies, saminstinājāmies, turpinājām mēģināt. Līdz pēkšņi man Antra no mugurpuses uzlec uz pleciem, es galīgi apjūku, nesaprotu, kas notiek, gaidu, kad Briedis sauks “stop!”, bet viņš nesauc. Tad nu man jau arī ir pašlepnums, es domāju: ja tu man tā, es jau nu arī tev parādā nepalikšu. Tā nu mēs tur plosījāmies un kūleņojām pa skatuvi, viņai visi krinolīni pa gaisu, līdz noripojām pie pašas rampas, tur viņa mani piespieda pie zemes un uzsēdās virsū. Te beidzot Briedis sauc: „Stop! Atcerieties šo vietu! Te būs aplausi!” Tā mēs gaidītā bāriena vietā saņēmām uzslavu. Vecais meistars bija labs psihologs, zināja, ka zālē sēdēs 80% sieviešu un, ja viņas redzēs, ka viens ir zem tupeles, aiz prieka plaudēs. (Smaida.) Tā arī bija, katrā izrādē tajā vietā aplaudēja. Un Antra ļoti atraisījās. Gan šeit, gan arī vēlākajos gados novēroju – Antrai ļoti svarīgs bija akcepts, ka tas, kā viņa dara, ir labi un pareizi. Ja viņa juta šo akceptu, ka virziens ir pareizs, viņa tā atraisījās, ka spēlēja „uz visu banku”, gāja pa skatuvi kā šampanietis. Antra varēja būt ļoti neprognozējama savā improvizācijā, bet tikai tad, ja zināja, ka tā drīkst. Tad viņai līdzekļu un temperamenta pietika liku likām. Izrādi gan skatītāji, gan kritika ļoti labi pieņēma, arī mums pašiem šīs lomas ļoti patika spēlēt.” Jānis Kubilis par Krauklīšu Pētera lomu Augusta Deglava “Rīgā”, teātra žurnāns “Būs!” 3.numurs.
“Kad es pirmo reizi satiku Kārli Sebri? Teātrī viņš ienāca pirmais – mums taču ir desmit gadu starpība. No mūsu pirmās tikšanās gan neatceros neko tādu spilgtu. (Domā.) Droši vien sākās ar to pašu humoru; varbūt ievēroju, ka viņš kaut ko neparastu pateica. (Klusē.) Tiesa, mēs gan ar viņu uzreiz nebijām vienā ģērbtuvē: pirms mums sēdēja divi premjeri – Jānis Osis un Žanis Katlaps. Sebri nosēdināja Oša vietā un mani – Katlapa vietā. Abi 9. ģērbtuvē bijām ienācēji. Toreiz tur vēl sēdēja Zīle, Videnieks, Jaunušans, stūrī vēlāk ielika Adermani.” – Jānis Kubilis par Kārli Sebri “Būs!” 2.numurā
“Nacionālais teātris vienmēr ir bijis bagāts ar spilgtām personībām, gan dāmu, gan arī visi kungi, kaut gan kara laiks un emigrēšana to krietni papostīja. Daļa aizbrauca uz Krieviju daudzi emigrēja uz Ameriku. Ansamblis bija tik spēcīgs, ka neskatoties uz to, kad es ienācu teātrī, trupa jau atkal bija nostabilizējusies., bija ļoti spilgtas personības, sāksim ar Rūmniecīti, Klinti, ar Šmidhenīti, ar Liliju Ēriku, kur nu vēl agrāk, kad viesojās Marija Leiko, Lilija Štengele, visas šīs dāmas ir vienreizējas aktrises un izcilas personības. Šīs lielās dāmas bija ļoti, ļoti dažādas un šajā dažādībā arī bija teātra spēks. Lai varbūt arī reizēm viņas īsti nesatika, tomēr saliedējās kopējam mērķim un tad rodas rezultāts.
Ar visām man saskare nebija, kaut ko redzēju, ko viņas uz skatuves darīja, kaut ko dzirdēju, bet ar dažām man iznāca arī tieša sadarbība uz skatuves.”
“Lilija Ērika bija dāma. Kā saka, viņa bija dāma no papēžiem līdz matu galiem. Un viņa to dāmu nespēlēja, viņa patiešām tāda bija. Es savā laikā jautāju režisoram Jānim Zariņam, kas ilgi bija dzīvojis Anglijā: „Nu kā var atšķirt aristokrātu, piemēram, lordu?” – „Ā, lordu viegli var atšķirt. Aizej uz zirgu skriešanās sacensībām, paskaties, kur ložā sēž kāds ļoti vienkārši ģērbies kungs, vienkāršāk nekā citi. Brīvi, neuzkrītoši komunicē, bet ap viņu grozās daudz ļoti labi ģērbtu cilvēku, kas visādi cenšas ar viņu kontaktēties.” Tagad, atceroties Zariņtēva teikto, es tā padomāju, ka būt par lordu, aristokrātu, dāmu tā vienkārši nevar, tas vai nu ģenētiski, vai kādā citā veidā ir, bet iemācīt to nevar. Tāpat kā aktierim diezgan daudz var iemācīt, bet līdz galam visu nevar. Vai nu viņš ir aktieris vai nav, ir personība vai nav. Būt dāmai – tas ir kaut kas, ko izanalizēt vai definēt nevar, tas ir kaut kas tāds, kas nedodas rokās.
Lilijai Ērikai bija tāds cēlums, pašapziņa, cieņa pret sevi un citiem… Viņa nekad otru nepārtrauca, pirmā neizlēca, vienmēr pret visiem bija laipna un smaidīga. Nevarēja jau zināt visu, kā viņai kurā brīdī patiesībā gāja, bet viņa no tā neko ārēji neizrādīja. Var jau būt, ka viņas personību lielā mērā bija veidojis arī repertuārs. Lilija Ērika bija Raiņa un Aspazijas aktrise, viņa ir spēlējusi visas lielākās lomas viņu dramaturģijas iestudējumos. Vēlāk viņa bija arī ļoti laba salonkomēdiju aktrise. Lilijai Ērikai bija ļoti izteikta gaumes un mēra izjūta. Es atceros, kā viņa spēlēja ar Jāni Osi „Tartifā”. Osis bija aktieris, kas mīlēja uz skatuves dažkārt uzvesties stipri pikanti, pat uz gaumes robežas. Un viņš viņu tajā iestudējumā netaupīja, bet Lilija Ērika mācēja tik sievišķīgi gudri no tā izvairīties, ka galu galā tas nemaz nebija vulgāri.
Man ar viņu bija saspēle izrādē “Līgavā bez pūra”, kur viņa spēlēja Ogudalovu. Mēs bijām jauni aktieri – Līne, Jaunušans un es galvenajās lomās. Man tur bija mizanscēna, kur es izvelku žūksni naudas un kaut ko mēģinu ar to demonstrēt. Režisore īsti nebija mierā ar epizodi, es mēģinu, mēģinu, bet nekas labāks jau arī neiznāk. Te pēkšņi nākamajā dienā Lilija Ērika mani ieaicina pie sevis ģērbtuvē, attaisa atvilktni un izņem žūksni ar banknotēm – skaistām Latvijas laika 100 latu banknotēm. Kādas septiņas astoņas tur bija. Bija krievu laiks, vērtības jau tām vairs nebija, tās varēja kaut kādā brīdī samainīt pret rubļiem. „Redzi, Jānīt, šī nauda kādreiz bija liela vērtība.” Es atbildēju, ka, protams, zinu, man jau divi trīs lati tajā laikā bija liela vērtība. „Es jums iedošu šo naudu kā butaforiju, metiet nost tās rekvizitoru dotās reihsmarkas vai kas jums tur ir. Tie ir papīri, jūs nejūtat tos kā vērtību. Paņemot rokās šo naudu, jūs sajutīsiet sev rokās vērtību un tā aina izdosies.” Un tā arī bija. Tikko es izgāju uz skatuves ar šiem simtlatniekiem, pirmais jau Briedis, tos ieraudzījis, sev raksturīgajā stilā iekrācās, viņš zināja to banknošu vērtību. Es neteicu, no kurienes man tās, arī pārējie izbrīnīti skatījās. Bet es uzreiz sajutos tāds varens un pavisam citādi šo jaunā kupča ainu spēju nospēlēt. Lilija Ērika bija ļoti gudra aktrise un zināja, ka pat tāda neliela detaļa var jaunam aktierim palīdzēt, un man tā ļoti palīdzēja. Es par to viņai esmu ļoti pateicīgs. Vecākie kolēģi tolaik sekoja jaunajiem, bija ieinteresēti, lai veidojas labs, vispusīgs ansamblis.
Otrā reize, kad mums sanāca tuvāks personisks kontakts, bija izbraukumā uz Rūjienu. Es izgāju parkā, apsēdos, redzu – tālāk pastaigājas Lilija Ērika. Viņa pienāk man klāt un jautā, vai drīkst apsēsties. Es, protams, saku, ka drīkst un ka tiešām jūtos ļoti pagodināts. Mēs sākam runāt. Viņa nez kāpēc man stāsta par teātri, par savām lomām, runājamies par repertuāru, līdz ar to pieminam Raini, un viņa man par lielu pārsteigumu sāk stāstīt tajā laikā ne tik zināmas lietas. Izrādās, ka viņa bijusi Raiņa un Aspazijas ģimenei liels draugs un īpaši tuva draudzene Aspazijai. Un tad viņa man izteica tādu frāzi: „Rainis ir ģēnijs, bet arī liels egoists.” Es mēģinu iebilst, ka katrs mēs kaut kādā mērā esam egoists. Viņa saka: “Jā, bet Rainis Aspazijai ļoti, ļoti dara pāri…” Viņa neklačojās un nestāstīja sīkumus, bet noteica: „Rainim vienmēr visa kā ir par maz…” Viņa uzticējās man un pastāstīja tādas lietas, ko es tajā laikā nezināju.” – Jānis Kubilis par Liliju Ēriku žurnāla “Būs!” 4.numurā.
“Manuprāt, Fičūrs ir ļoti problemātiska loma – ar visu duncīti un dullošanos viņš nedrīkst būt bandīts! Nekādā gadījumā! Sākumā nevarēju īsti to pieņemt un ļoti daudz plēsos ar Jaunušanu, taču viņam bija taisnība – viņš Fičūru veidoja kā tādu cilvēciņu, kam svarīga ir runāšana un atmosfēra. Un beigās, kad Lilioms jau ir miris, viņam ir ļoti žēl, tā ka pat norit asariņa. Man bija mizanscēna: Fičūrs iet gar žogu un ar spieķīti novelk tā: ta-ta-ta… Tā dzīve paiet. Vēlāk sapratu, un arī ungāru režisors, kas toreiz bija tajā delegācijā, teica: „Lugai traktējumu uzliek tas debesu skats. Ir mazliet mistika un ļoti dziļa patiesība tur iekšā.” Taču izrāde bija burvīga! Un kamertoni izrādei iedeva mūzika. Tur bija kaut kas gaistošs, tīrs. Tagad lasīju, ka arī Inga Misāne par savu Jūliku saņēmusi atzinību. Tā Jūlikas loma „spēlējas”. Toreiz stāvēju un klausījos, kā dziedāja Astrīda Kairiša: tai dziesmiņai bija tāda smeldze un noskaņa! Un tā no maziem gabaliņiem tā izrāde veidojās.” – Jānis Kubilis par Fičūra lomu izrādē “Lilioms”, žurnāla “Būs!” 1. numurs
Izmantoti teātra arhīva fotoattēli no izrādēm “Mans nabaga Marats”, “Trešais vārds”, “Rīga”, “Amerikāņu traģēdija”, “Meteors”, “Taņa”, “…tātad dzīvoju”, “Lilioms”, “Heda Gablere”, “Zvanu solo”,”Mazās traģēdijas”, “Bezkaunīgie veči”.