Latvijas Nacionālais teātris ar izrādi „Vecene” piedalās Budapeštas pavasara festivālā 2014 MITEM (Madách International Theatre Meeting), kas no 26.marta līdz 7.aprīlim notiek Budapeštā.
Budapeštas pavasara festivālsir viens no lielākajiem un skaistākajiem gada kultūras notikumiem Ungārijā. Šogad tas notiek jau 34.reizi. Tā ir lieliska iespēja redzēt gan izcilākos ungāru, gan ārvalstu operas iestudējumus, koncertus un teātra izrādes.
Festivāla teātra sadaļa arī šogad ir ļoti plaša un daudzveidīga. Līdzās tādiem Latvijā vairāk pazīstamiem režisoru vārdiem kā V.Rižakovs, R.Tumins, A.Morfovs ir redzami arī Ungārijas, Bulgārijas, Gruzijas u.c. valstu režisoru iestudējumi. Paralēli izrādēm notiek arī diskusijas par aktuāliem teātra mākslas jautājumiem.
„Vecene” šobrīd ir viena no populārākajām Latvijas Nacionālā teātra LMT Jaunās zāles izrādēm. Izrādes pamatā ir izcilā krievu absurda literatūras pārstāvja Daniila Harmsa stāts „Vecene”, kurā ir integrēti vēl citi autora stāsti, kā arī fragmenti no miniatūru krājuma „Gadījumi”, kuru daudzi intelektuālās literatūras cienītāji ne tikai mācās no galvas, bet pat pasludina par savu Bībeli.
Lomās: Artuss Kaimiņš, Arturs Krūzkops, Kaspars Dumburs, Anta Aizupe, Kārlis Krūmiņš.
Izrādes režisors Vladislavs Nastavševs: „Manas izrādes vienmēr ir ļoti personiskas. Šis darbs man ļauj runāt par bailēm, savas identitātes meklējumiem, par manu šī brīža pasaules izjūtu, cerībā, ka tas ir aktuāls vēl kādam. Šajā izrādē atslēgas vārds ir bailes – pirmkārt, jau bailes no nāves, bet arī bailes būt nesaprastam, tikt nosodītam, būt atklātam… Otra tēma ir vientulība. Mēs visi esam vientuļi un tā ir gan laime, gan nelaime. Ar šo darbu vēlos uzrunāt katra skatītāja vientulību. Šoreiz tas tiks darīts caur smiekliem, caur spēli, jokiem, amizantām situācijām.”
Daniila Harmsa (1905-1942) daiļradi veido dzeja, proza un dramaturģiskas ainiņas. Viņa dzejā dominē tēlu absurda montāža un fonētiskas spēles, sižets un attīstība nereti ir otršķirīgi, bet priekšplānā iznāk valodiskas struktūras. Prozā Harmsam raksturīgi īsas formas darbi, to centrā parasti viena spilgta epizode, kur ikdienišķajā un pierastajā tiek parādīts groteskais un fantastiskais. Sižeta attīstība arī šeit visai nosacīta, tas drīzāk ir statisks un “virzās uz priekšu”, ieslīgstot citu klātesošo detaļu aprakstā. Dramaturģijai raksturīgs dzīvīgums, tā gandrīz vienmēr ir humoristiska, tomēr nepazaudējot absurda elementus, kā dēļ notiekošo neiespējami uztvert kā “reāli” notiekošu.