“Nāk ilgi svētki, ātri aiziet” (F. Vijons)
Ar šķelmīgu ironiju un teatrālu humora izjūtu apveltītais Uldis Norenbergs šodien šķērso trīsceturtdaļgadsimta slieksni, un tas droši vien ir pietiekams iemesls, lai atskatītos uz reiz bijušo, rēķinoties, ka laiks iet un nepazīst žēluma.
Tai tālajā 1970. gadā, kad jubilārs ienāca Nacionālajā teātrī, laimīgi pabeidzis Teātra fakultātē Veras Baļunas vadīto aktiermākslas kursu, viņam skaļi prognozēja spīdošu nākotni un zināmā mērā prognozētāji nekļūdījās – Uldis Norenbergs sāk ar Princi J. Švarca “Pelnrušķītē” un Vari A. Brigaderes “Maijā un Paijā”. Viņš nospēlē Voldi P. Putniņa “Paši pūta, paši dega” un Valentīnu V. Roščina lugā “Valentīns un Valentīna”, un Hipolitu Ž. Rasina “Fedrā”, turpina ar Marku Antoniju V. Šekspīra “Jūlijā Cēzarā”, doktoru Juru H. Bāra “Vai koncerts?” un Edgaru R. Blaumaņa “Ugunī” un vēl 44 gadu vecumā spēlē Kārlēnu Blaumaņa “Skroderdienās Silmačos” Druvienā, bet viņa ekscentriskos paziņojumus saistībā ar šo lomu citē ne tikai visi nākamie Kārlēna lomas tēlotāji, bet arī citi kolēģi. Tiem, kas nezina – iesniegums teātra vadībai, ka, lecot “Zaļo krūzi” vecuma grupā 40 plus… var izkrist zobu protēze, kā arī brīdis, kad jubilārs, visticamāk, tajos pašos 40 plus nokrīt aktieru foajē uz grīdas un sauc – uz otro cēlienu izsauciet Strāderīti (aktieri Kārli Strāderu, kas Kārlēnu spēlēja 1941., 1955. un pat vēl 1965. gada iestudējumā, kad viņam bija jau 50)… Par abu paziņojumu autentiskumu lūgums jautāt gados vecākiem kolēģiem – tā ir teātra mutvārdu folklora, cerībā, ka to atcerēsies vēl pēc 50 gadiem.
Vienlaikus Uldis Norenbergs tomēr sekmīgi pāriet citā aktiermeistarības līmenī un arī pusmūžā tiek pie daudzām skaistām lomām, tāpēc teikt, ka liktenis ir nežēlīgs pret viņu, nedrīkst; tiesa, dažkārt Norenbergs bijis nežēlīgs pats pret savu aktiera likteni, to izaicinādams… Šai periodā skatītāju atmiņā ir Ēzops G. Figereidu darbā “Lapsa un vīnogas”, Kazimirs L. Stumbres “Kronī”, Jorgens Tesmans H. Ibsena “Hedā Gablerē”, Francis Šūberts A. M. Vilnera “Trejmeitiņās”, Saljeri P. Šēfera “Amadejā” un Pulkvedis Pikerings mūziklā “Mana skaistā lēdija”. Visas trīs pēdējās, kā redzams, ir muzikālās izrādes, apliecinot jubilāra vokālos dotumus.
Un tad, protams, nāk lomas, kurās Ulda ironija un tāds ūpja skatiens, un paradums iepauzēt un viegli nokremšķināties ļauj runāt par spēju likt manīt dzīves garumā sakrāto pieredzi un erudīciju – Potifers Raiņa lugā “Jāzeps un viņa brāļi”, arī Arkādijs G. Repšes “Jūras velnos” un Čankas kungs no noveles “Prinča mantinieks” Nacionālā teātra grāvējā – izrādē “Ezeriņš” Elmāra Seņkova režijā.
Uldis Norenbergs pieder tiem, kas lasa grāmatas un kura atmiņa darbojas nevainojami, izvelkot ārā citātus un faktus visneiedomājamākās situācijās. Tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc viņa retā parādīšanās teātrī rada zināmu tukšumu – tik daudz paradoksu, cik uz līdzenas vietas spēj radīt Uldis, citiem krājumā nav.
Veselību un spicu prātu vēlot,
Latvijas Nacionālā teātra vārdā
Ieva Struka