Uldis Norenbergs ir Latvijas Nacionālā teātra aktieris kopš 1975.gada.
Ulda Norenberga humora izjūta arī uz skatuves nav peļama, tomēr aiz skatuves tā dzirkstī jau tai pakāpē, ka viņa jokus citē un atstāsta jaunajiem kolēģiem kā leģendas. Un tomēr ieinteresēta režisora rokās Uldis atklājas kā interesants aktieris, kas tēla skatuves eksistencei izvēlēsies nostrādātu, dažkārt ekscentrisku formu un caur to ļaus nojaust sava varoņa dvēseles peripetijas.
Ulda Norenberga skaisto lomu laiks nu jau kādu laiku ir, ja tā var teikt, aizslīdējis “aiz spoguļa”. Bet jaunās dienās to nav trūcis, lai gan kā radošam cilvēkam allaž gribējies spēlēt vēl vairāk: “Es esmu aktieris, man vajag spēlēt lomas. Man vajadzētu just skaudību pret savu kolēģi, kurš spēlē lielas, skaistas lomas, bet bieži šī teātra mākslā tik nepieciešamā skaudība ir zudusi: kāpēc man apskaust otru par kaut kādu Žaņa lomu, ja manējā, kaut arī niecīgāka, ir uz tā paša līmeņa,” – tā reiz jaunajās dienās man apgalvoja Uldis Norenbergs un tūlīt uzsāka garu, satrauktu runu par teātri kā dziļu domu un lielu kaislību mākslu. Par visu viņam bija savi loģiski pamatoti spriedumi, tiesa gan, izrietoši no viņa ārkārtīgi emocionālās, nervozās aktiera būtības.
Aktiera diplomu viņš ieguva ar visaugstākās raudzes tēla – Hamleta
atklāsmi Viljama Šekspīra traģēdijas fragmentu kompozīcijā. Teātrī viņu bija ievērojuši un noskatījuši iespējamām jauno varoņu lomām, daži pat saskatīja viņā Žaņa Katlapa jaunības atspulgu, kas tiešām jautās pirmajā nozīmīgajā, pie tam “ielektajā” Prinča lomā Jevgeņija Švarca “Pelnrušķītē”. Kā tas jaunam aktierim gadās, Uldim bieži nācās būt dublierim kādam jau atzītam, pieredzējušākam aktierim, taču ar savai individualitātei atbilstošu oriģinālu lomas traktējumu viņš piesaistīja skatītāju un kritikas uzmanību. Časovņikovs Aleksandra Šteina “Okeānā”, Miks Jāņa Jurkāna “Pulkstenī ar dzeguzi”, Fredriks Elliss Lilianas Helmanes “Rudens dārzā”, Profesors Ēriha Kestnera “Emīlā un Berlīnes zēnos”, Edgars Rūdolfa Blaumaņa “Ugunī”, Marks Antonijs Viljama Šekspīra “Jūlijā Cēzarā”, Hipolits Žana Rasina “Fedrā”, doktors Jura Hermaņa Bāra “Vai koncerts?”… neba nu visus atveidotos tēlus uzskaitīt. Pie ikvienas – lielākas vai mazākas – lomas Uldis strādāja, kā saka, “vaiga sviedros”. Cik teātra rupjie nātna apakškrekli – bija tādi, kurus vilka zem greznajiem stila kostīmiem, – netika darba sviedros mazgāti, līdz tapa atsperīgais, apsviedīgais Kārlēns, kam kājas tā vien nesās uz dancošanu – virpuļu virpuļiem, viesuļu viesuļiem – un kam bija lemts ārkārtīgi garš skatuves mūžs. Vēl šodien skan ausīs viņa “iedvesmojošie” vārdi – “mēs esam sajukuši, sajukuši” – Druvienā pirms uznāciena Līgo vakara draiskajos skatos, kad aktieris jau jutās krietni vecāks par savu pusauga varoni. Un tas bija tas pats Norenbergs, kuram kritika pirms pāris mēnešiem pārmeta saspringumu. Gan garīgo, gan fizisko, no kura pat lūpas un mēle bija kā lēmētas. Ar to gan Uldim, šķiet, ir bijis jācīnās pastāvīgi: lielais gribas un nervu saspringtums radīja “Norenberga štoterus”. Uz to viņam pat sava teorija pretim: “Ja man līdz galam nav skaidrs, ko autors, režisors un mans varonis grib, tad…” Un velti tu varēji iebilst par vārda artikulācijas tīrību – Norenbergam problēma slēpās dziļāk.
Visu laiku šai cilvēkā kaut kas murd un rūgst, ar visu viņš nemierā, kaut ko skaidro, kaut ko noliedz, kaut ko meklē…
Deviņdesmitie gadi nāca jau ar pavisam citas kategorijas lomām –garīgās struktūras un diskutablu ētisko principu vadītiem pretrunīgiem raksturiem, kā Tēvs Larsa Nurēna “Drosmē nogalināt” (arī tāda paša nosaukuma filmā – vienīgajā lielajā kinolomā), Tesmans Henrika Ibsena “Hedā Gablerē”, Fredriks Agnētas Pleijeles “Dažos vasaras vakaros”, Antonio Saljēri Pītera Šefera “Amadejā”, Ēzops Giļermi Figeiredu “Lapsā un vīnogās”. Ne jau demonstrēt savu varoņu dvēseles stāvokļus, bet gan atklāt šo tēlu dvēseles dialektiku, cilvēka dzīvo dzīvi darbības procesā aktierim bija mācījuši viņa pedagogi Vera Baļuna un Helēna Romanova, kuras viņš piemin ar lielu godbijību. Domāju, ka šādu tēlu veiksmes pamatā ir arī aktiera zināšanas un aizraušanās ar vēsturi. Vispār Uldim reizēm ļoti patīk teoretizēt un, lai cik savādi tas arī liktos, savas profesionālās kļūdas un neveiksmes teorētiski pamatot. Tā nu tas ir!
Uldim Norenbergam piemīt savdabīgs, ironisks humors, ko režisori arī visai bieži izmantojuši, uzticot, piemēram, Bertoldu junioru Anšlava Eglīša “Bezkaunīgajos večos”, Kārlēnu un Pindaku Rūdolfa Blaumaņa “Skroderdienās Silmačos”, Fredriku Maikla Freina “Lampu drudzī”. Arī ansamblī “Ku kū”, viņš grozījās kā krūtis izriezis gailis vistu saimē… Un te nu ir jāliek galdā aktiera talanta, kā šodien pieņemts gudri teikt, “pievienotā vērtība” – muzikalitāte un patīkamais balss tembrs. Ak Dievs, kā viņš jaunībā dziedāja, vēl neatklāts kā dziedošais aktieris (to pilnā mērā aizpildīja kursabiedri Māra Krauze un Rolands Zagorskis). Kādā dramatiski lietainā dienā mikrobusiņā braucot pa Karpatu ceļiem, tika izdziedātas gandrīz vai visas opertenoru slavenākās ārijas. Kad muzikālajā izrādē “Trejmeitiņas” viņa Šūberts 1. cēliena finālā dziedāja “Lēni lūdzot”, man likās, ka viņš izdzied savu nekad nenospēlēto Romeo vai citus mīlētājus. Bet tā jau ir – lietu patieso vērtību mēs ieraugām, kad to jau esam zaudējuši.
Ir aktierim pārmests, ka viņš tai vai citā raksturlomā izlīdzējies ar vecajiem štampiem. Tik kategoriski es neapgalvotu, jo ne jau no katra materiāla, sevišķi viduvējā dramaturģijā, kā vecmeistars Jānis Osis teicis, kaut ko spožu var mēģināt iztaisīt…
Gadi iet, lomu, saprotams, vairs nav tik daudz un tik nozīmīgu, bet, man šķiet, Uldis tam visam pieiet ar filozofisku attieksmi. Galvenais – viņš teātrim ir vajadzīgs (par to, cik tas viņam, nemaz neminēšu). Ja vajag, padullosies Ādolfa Alunāna “Draudzes bazārā”, ar humoru nospēlēs savas epizodes Mārtiņa Zīverta “Minhauzena precībās” vai Edvarda Vulfa “Sensācijā”, bet, ja režisors “piespēlēs” tādu lomu kā sers Olivers Sērfess Ričarda Šeridana “Mēlnesības skolā”, tad radīs atkal atmiņā paliekošu tēlu.
No šādiem pēdējo gadu tēliem gribētos minēt veco leģionāru Paulu no Alekseja Ščerbaka “Piemiņas dienas”, veco jūras vilku Arkādiju Gundegas Repšes “Jūras velnos” (Aktieru zāles šaurībai pāri ejošu tēlu – tur bija vajadzīga telpa, distance starp aktieri un skatītāju, jo lielas kaislības tuvplānā bieži tveram kā ko uzspēlēti pārspīlētu), ziemeļniecisko Ibsena galdnieku Engstramu “Spokos”, ar Dainu tēva Krišjāņa Barona masku viedo bezvārda personāžu Valda Lūriņa iestudētajā dziesmuspēlē “Tikai tā” un grotesko līgavaini un vīru (arī šai žanrā aktieris darbojas aizrautīgi un organiski) Jāņa Ezeriņa izstāstītajā novelē “Prinča mantinieks”.
Sagaidot savu pirmo nozīmīgo jubileju, Uldis Norenbergs teātra direktoram solīja ar zobiem iekosties ikvienā jaunā darbā, nu pēc pārciestās operācijas brašā solī veikt ikvienu uzdevumu, jo, taisnību sakot, tas “vecais gals” Nacionālā teātra ansamblim ir visai plāns.
Uz jauniem izaicinājumiem jubilāru aicinot –
laikabiedre Rita Melnace