Mīļā Helga, kā Tev ir paveicies, ka Tava dzimšanas diena iekrīt 18. novembrī Valsts svētkos. Kāds iebildīs: bet dabā tas ir vistumšākais, viskailākais laiks… Taču līdz savai 50. jubilejai 1991.gadā, ko Tu ar vērienu nosvinēji savā- vislabākajā 3. garderobē kolēģu vidū, rotājusies ar sarkanbaltsarkano karogu, – Tu varēji atklāti ģimenes un draugu lokā iedegt sveces un uzsaukt tostu Latvijai un neviens nevarēja Tev “piesiet” ko antisovjetisku. Un atceries, ka Tavs Skolotājs Eduards Smiļģis, kuram arī dzimšanas diena iekrīt šai mēnesī, ir teicis, ka novembrī jūt pavasari. Tos brāzmainos vējus, kas vienmēr ir mituši Tevī, kaut bieži uz skatuves esam līdzdzīvojuši Tavām smalki psiholoģiski niansētajām varonēm – tādām kā Astra J. Jurkāna “Pulkstenī ar dzeguzi”, Džudite D.B. Šova “Velna māceklī”, Horsta madāma R. Blaumaņa “Ugunī”, Alīne Sūlnesa H. Ibsena “Celtniekā Sūlnesā”, Telma M. Normenas “Ar labu nakti, māt!”…tUz Nacionālo teātri Tu atnāci sevi apliecinājusi kā vadošā līrisko varoņu atveidotāja Liepājas teātrī un pēc spožajiem panākumiem visas Latvijas mērogā Bertas lomā filmā “Ceplis”1975.gadā. Un tad jau “maisam bija gals vaļā”: loma sekoja lomai Rīgas kinostudijas filmās “Liekam būt”, “Vīrietis labākajos gados”, “Mana ģimene”… Filmai bija vajadzīga Tava patiesības izjūta, Tava nospriegotā tēla iekšējā dzīve, tās smalkās nianses, kuras reizēm pazūd skatuves lielajā telpā, attālumā līdz skatītājam.tTajā laikā tas bija gandrīz neticami: aktrise – trīs mazu bērnu māte! Un vīrs-ar vēju matos to gadu jaunatnes elks- komponists Imants Kalniņš. Cik spēka, enerģijas un nervu prasīja šī Tavas dzīves nepubliskā puse,- to zini vienīgi Tu un Tev vistuvākie cilvēki. Rakstot šīs jubilejas rindas, man pa galvu maļas kaut kad astoņdesmito gadu sākumā Tavs dziļi personiski pārdzīvotais Ivara Seļecka dokumentālās filmas “ Sieviete, kuru gaida?” kādas it kā nekādu sevišķu ievērību pelnījušas simtiem tādu reālās dzīves epizodes vērtējums par kādas sievietes tuvplānu, viņas acīm, kad viņa pēc garās darba dienas apkrāvusies ar tīkliņiem velk aiz rokas savu bērndārznieku uz mājām. Godīgi sakot –arī viena no Tavas – atzītas aktrises ikdienas epizodēm… Un vēl, lai sevi pierādītu, kā pati teici, piespiestu sevi kaut ko vairāk uzzināt par savu profesiju un teātri, sasaitē ar pasauli un laiku – Tu iestājies toreizējās Konservatorijas režijas nodaļas neklātienē un pabeidzi to ar S. Kristovas visai feministiskās drāmas “Atbrīvota” iestudējumu 1984. gadā. Tiesa, režijai Tu tā arī vairāk nepievērsies. Bet sevi biji apliecinājusi. Un bērni arī pa to laiku bija izauguši. Es nezinu, kas tieši bija pamatā Tavam gandrīz vai publiskajam izsaucienam pēc, iespējams, Tava vispār pirmā ārzemju ceļojuma- viesizrādēm ar H. Gulbja “Oliveru” pie trimdas tautiešiem ASV: “Es nezināju, ka bērni mani tā mīl!”
Viņi visi trīs ir atraduši savas dzīves aicinājumu – kurš gan nezin spožo Dailes teātra aktrisi Rēziju Kalniņu, Vecās Ģertrūdes draudzes mācītāju Kristu Kalniņu – Helgas dvīņus. Sabiedrībai mazāk pamanāma vecākā meita Dana, kuras dzīves uzdevums – palīdzēt cilvēkiem grūtos dzīves brīžos. Prāvs un iespaidīgs ir Dancbergas- Kalniņu klans, kad viņus visus kopā pulcināja Rēzijas darbs Nacionālajā teātrī – V. Igo/I. Kalniņa/ Vika muzikālās izrādes “Cilvēks, kas smejas “pirmizrāde. Bet atgriezīsimies Nacionālā teātra sienās, kur visus šos gadus ir mirdzējis Tavs Talants, Tava meistarība, kas gadiem ejot ir spējusi pāriet jaunā, varbūt Tavai būtībai svešākā “ampluā” – tā saucamajās raksturlomās, kuras Tu izspēlēji azartiski, “garšīgi”, maksimāli koncentrējoties tēla iekšējās dzīves savdabības atklāsmei. Nu kaut vai tajās pašās klasiskajās R. Blaumaņa “Skroderdienās”- kā tajā K. Vēdiņa dzejolī- ziņu gan nav, ka esi bijusi Toniņa vai Ieviņa, bet “Silmaču”lepnā saimniece gan ne tikai jaunības dienās Liepājas teātrī, bet ar krietnu gadu atstarpi, glābjot kādu traģisku situāciju, dienas laikā “ielekusi” Nacionālā teātra izrādē un tad jau pēc “vecuma loģikas”biji gan Bebene, gan Tomulīša. Vācu lielmātes –gan Auriķu muižkundze “Dullajā baronā Bundulī”, gan Hildegarde “Rīgā”, gan kalpone Berta “Kaijas lidojumā”, gan aizkustinošā Māte “Amariļļos”…tVeselības stāvoklis jau labu laiku kā ienesis korekcijas Tavā aktrises biogrāfijā un kā Blaumaņa “Skroderdienās”saka: “Tu jau uz Pulgozniešu galu reti atnāc…” Taču Nacionālā teātra Aktrise Tu esi un paliec! Tevi gaida Tavā 3. garderobē. Tevi sveic viss teātra kolektīvs 75. dzimšanas dienā un novēl būt joprojām možai, zinātkārai, cilvēkus un dzīvi mīlošai!
Teātra vārdā Rita Melnace, kas Tevi vienmēr gribētu atcerēties tik skaistu un starojošu kā tajā jūlija dienā pāris gadus atpakaļ pie ziņojuma dēļa- Tu jau pati zini- kad un kāpēc…