25. martā savu deviņdesmito jubileju atzīmē reta talanta īpašniece- spoža bērnu un pusaudžu lomu atveidotāja MAIGA GRĪNBERGA.
Augusi Nacionālā teātra tradīcijās, izcilās latviešu aktrises Ludmilas Špīlbergas pēdējo radošo dzīves gadu līdzgaitniece, ir palikusi uzticīga šim teātrim visu savu ne tikai radošo dzīvi, jo, arī atrauta no tā gadu un veselības problēmu dēļ, dzīvi interesējas par visu, kas notiek šai mājā.
Viņas garajā skatuves mūžā mazo epizodisko lomiņu ir bijis vairāk kā to lielo, taču visas tās veidotas un spēlētas tā, it kā būtu galvenās un ir skatītāju atmiņā spilgti palikušas. Un pēc gadiem klasiskajās „Skroderdienās” vairs uz bērnības un pusauga meitenes sliekšņa gavilējošās Ieviņas vietā skatītājus iejūsmināja Maigas Grīnbergas Auces un Pičuka mazā Pēterīša raudas , to aktrise imitēt pieprata lieliski un skroderēna Rūda partnere- brašā sieviņa Līgo vakara kadriļā..
Bet savu astoņdesmito jubileju sagaidot viņa kāpa uz skatuves kā dziedošā aktrise, ansambļa „Ku-k;ū” fifīgā blondīne, par ko pati nevarēja vien nobrīnīties…
Jubilāres Lielais kolēģis Kārlis Sebris, kuram nupat kā atzīmējam simtās dzimšanas dienas atceri, ir minējis, ka viņa vecākiem virs gultas bijusi tāda no staniola izveidota plāksnīte ar viediem vārdiem-„Esi uzticīgs līdz nāvei un es došu to dzīvības kroni” . Maiga Grīnberga par nesavtīgi teātrim atdoto mūžu ir apbalvota ar Latvijas Valsts augstāko atzinības zīmi-„Trīszvaigžņu ordeni” un Alfreda Amtmaņa- Briedīša prēmiju.
Lai Tavas dienas, Maidziņ, rit saulainas un tuvinieku mīlestības ieskautas!
Rita Melnace
Fragments no šajās dienās tapušas Ievas Strukas intervijas ar Maigu Grīnbergu
NT žurnāla “BŪS!” 3.numuram
Mūsu teātra izcilā aktrise Ludmila Špīlberga man bija kā īstā māte. Es pat nevaru pateikt, kas mūs satuvināja. Sākumā es no viņas bēgu, jo viņa izrādēs bija mans sapņu tēls – gan Raudupietē, gan citās izrādēs.
Un tad notika neiespējamais – režisors un pedagogs Rūdolfs Baltaisvilks mani paņēma Mašeņkas lomā Centrālās arodbiedrības Strādnieku teātrī, avīzē pēc tam parādījās pozitīva kritika ar visu manu bildi. Avīžnieks, paķēris avīzi, ieskrēja ar to pie papa veikalā Matīsa ielā 8 – ar vārdiem „jūsu meitiņa ir pagalam, nu viņa ir izvazāta pa avīzēm”, ar domu – ka meitas gods nu gan ir zaudēts. Paps domāja, ka es studēju filoloģiju trešajā kursā, ko es patiešām arī darīju, līdz tam brīdim, kamēr mani paņēma uz lomu. Paps teātri nemīlēja, un pēc tās avīzes ieraudzīšanas viņš klusā, bet noteiktā balsī paziņoja man, kas turpat veikalā grozījos – „Bērns, ja tu tā esi izdarījusi, tad paņem savas mantas un atstāj manu māju…” Es aizgāju pie Ludmilas Špīlbergas pēc padoma, ko darīt – spēlēt vai pamest teātri un atgriezties mājās. Špīlberģīte paņēma nēģu paciņu, aizgāja uz papa veikalu – un kā man pastāstīja brālis – uzlika viņam uz rokas savu roku un teica: „Grīnberga kungs, ļaujiet savam bērnam brīvu gribu, viņa dzīvos savu dzīvi, jūs savu… Paldies jums un uz redzēšanos”, tad pagriezusies un aizgājusi. Paps vērsies pie brāļa ar jautājumu – „Kas tas bija, vai tas bija Svētais Gars, kas man uzlika savu roku? Tas nu gan bija viens garīgs cilvēks…” Brālis atbildējis – „Tā bija tā lielā māksliniece…” Paps – „Nē, tas bija Dieva cilvēks. Tu tūlīt paņem Kuzņecova servīzi un aiznes viņai. Un pasaki paldies.” Tā viņi kļuva lielākie draugi, un man vairs netika liegts spēlēt teātri.
/../
Ceturtajā garderobē es esmu no tās dibināšanas brīža. Agrāk tur bija rekvizīšu istaba, kurā Briedītis mēdza iedzer kafiju un kaut ko stiprāku arī. Lai tiktu ceturtajā ģērbtuvē, mēs lozējām lozes. Man tika vieta, kur no vienas puses man sēdēja Antra Liedskalniņa, pretī Astrīda Kairiša, aiz muguras Māra Zemdega. Man apkārt bija tāda talantu virkne, ka lielāku laimi nevar vēlēties.
/../
Man ir milzīgs gandarījums par savu mūžu teātrī. Nav jau tā, ka būtu bijušas tikai bērnu lomas, man tomēr Jaunušans iedeva Skolas direktori Aijā, žūžū, bērns kā lācis un Kublinskis Māti Krīt klaudzot durvis.
Es pati esmu tik paškritiska, ka saprotu sava auguma trūkumus. Jau jaunībā, kad kopā ar māsu teātrī satikām aktrisi Vilmu Lasmani un viņa draudzīgi izteicās, ka es jau arī laikam domāju par teātri, es skaļi iekliedzos „Nē!”… Jau tolaik es sapratu, ka mans augums ir mana nelaime. Mans liktenis. Iekšā sirdī es jutu daudz ko vairāk, bet augums to neļāva. Tomēr es uzskatu, ka jāmāk dzīvē saskaņot to, ko tu gribi, ar to, ko tu vari. Bet par spīti tam, es esmu sajutusi mīlestību no režisoru puses. Jau Alfreds Amtmanis-Briedītis mani ļoti ieredzēja un teica – tu strādā nopietni un pamatīgi. Un galu galā par savām bērnu lomām es teātru skatēs vienmēr dabūju atzinību. Gan par Janku Ļaunajā garā, gan par Ošu Tāli Zaļajā zemē. Turklāt, interesanti, ka visas tās izrādes, kurās es piedalījos, tika spēlētas 200 un vairāk reižu – gan Aijā, žūžu, bērns kā lācis, gan Skroderdienas, kad es biju Ieviņa, arī Krīt klaudzot durvis. Un tad vēl mūža beigās Daiga Gaismiņa mani uzaicināja piedalīties ansamblī, kas bija gan jautri, gan veselīgi – būt kopā ar kolēģiem. Tā kā es nevaru sūdzēties.
Jaunībā, kad es mēģināju pāžu Jāņa Oša Falstafam Šekspīra Jautrajās vindzorietēs, Špīlberģīte ienāca zālē un deva man padomu visam mūžam – tas, nekas, ka tu esi maza auguma, nenoniecini sevi, tev pašai garīgi ir jābūt tik spēcīgai, lai tu būtu lielāka par tiem lielajiem.
To es visu mūžu esmu atcerējusies.
4.ģērbuves kolāžas un fotogrāfiju autors Edgars Groševs