Komponistu Mārtiņu Braunu mēs savā ziņā varam uzskatīt par savējo un ar to lepojamies. Pēc Latvijas Valsts Konservatorijas kompozīcijas klases absolvēšanas viņš sāk strādāt teātrī kā muzikālās daļas vadītājs (1975.- 1983.g.).
Teātra mīļotāji vēl šodien atceras draisko Kavalieru dziesmiņu no Dž. Fārkera komēdijas “Kavalieru viltība” – mūzika šai izrādei bija Mārtiņa pirmais uzdevums teātrī. Mārtiņā ir izcils “teātra gēns”, sapratne, kas tieši vajadzīgs attiecīgās izrādes attiecīgajam režisoram. Lieliska sapratne viņam izveidojās ar Alfrēdu Jaunušanu: tapa mūzika A. Vampilova “Pīļu medībām”, T. Viljamsa “ Jaunības putnam ar saldo balsi”, H. Gulbja “Albertam”- dziesmas, kuras pārgāja viņa rokgrupas “Sīpoli” repertuārā un kuras dzied vēl šodien- kā arī blūzi ar L. Hjūza vārdiem Aktieru zāles izrādei – un mūzika V. Šekspīra “Jūlijam Cēzaram”.
No citiem Nacionālā teātra iestudējumu muzikālajiem “pavadījumiem” jāmin P. Bomaršē “Trakā diena jeb Figaro kāzas”, M. Bulgakova “Moljērs” (man liekas tieši šī iestudējuma laikā Mārtiņu Braunu “noskatīja” režisors Ādolfs Šapīro, vēlāk aicinot rakstīt mūziku arī viņa- Jaunatnes teātra iestudējumiem), J. Jurkāna “Kolibri”, L. Stumbres “Klusā daba ar cilvēkiem”. Tā bija Mārtiņa jaunība, kas vienmēr asociēsies arī ar mūsu teātri.
Kad Nacionālais teātris pēc vērienīgās rekonstrukcijas gatavojās atkal atgriezties savās vēsturiskajās telpās, Mārtiņam Braunam tika pasūtīts skaņdarbs, ko pats autors nosauca “Poēma par Remontu”, par laiku, kad – kā viņš pats to formulējis – sajauktas prioritātes “radīt” vai “”ražot”. Tā teikt –“remonts pa visām līnijām. Atmiņu sentiments, gaišums, smeldze…Un cauri visam spēle, radošs azarts kā ideāls”.t Rita Melnace
Foto no izrādēm “Alberts” un “Kavalieru viltība”