Sveiciens Guntai Virkavai apaļajā jubilejā

Trijjūgā tik uz priekšu

Kādas ir Guntas attiecības ar zirgiem, īsti nezinu, jo uz skatuves dzīvi zirgi neparādās, ja nu pa kādam ēzelītim vai sunim, bet pašas Guntas būtībā, pārdomājot viņas dzīvi garākā distancē, ir daudz līdzības ar vismaz trim zirgu veidiem.

Cirka zirgs spožā mundierī

Lūgums šo rindkopu nelasīt visiem tiem, kas ir kategoriski pret dzīvnieku apmācību un izrādīšanu publikai.

Par aktieriem nereti mēdz teikt, ka viņi ir kā cirka zirgi, kuri labi jūtas arēnā, kurus nebiedē publika, iepriecina aplausi un saimnieka dotais cukurgrauds. Viņu nāsis ietrīsas pirms uznāciena, viņi prot paklanīties, un viņiem nav par apgrūtinājumu, ka viņu krēpes sapin bizēs un rotā lentītēm. Guntas gadījumā cirks vispār ir īpašs jēdziens, ko viņa pati allaž izcēlusi, jo viņas paps ir bijis cirka mākslinieks. Alfons Virkauss. Tieši no tēta viņai ir aicinājums būt uz skatuves. Gunta ir spoža. Gunta ir spilgta. Gunta ir teatrāla vislabākajā šī vārda nozīmē. Guntai visu dzīvi ir bijis svarīgi būt uz skatuves, būt centrā, būt pamanītai, būt mūžam jaunai. Pie viņas spilgtajām lomām pieder Belinda “Lampu drudzī” (1983), Antrīne “Kad sievas spēkojas” (1989), Mairita “Bezkaunīgajos večos” (1990), Berta “Ceplī” (1995) un viena no visilgāk spēlētajām jaunākā laika lomām – Antonija izrādē “Laulāts un brīvs” (2010), kur Gunta spoži un pārliecinoši saspēlējas ar otru cirka zirgu – viesaktieri Jakovu Rafalsonu. Lieki piebilst, ka šīs ir lomas, kurās netrūkst komisma vai vismaz traģikomisma.

“Lampu drudzis”

“Kad sievas spēkojas”

“Bezkaunīgie veči”

“Ceplis

Kaujas zirgs ar lepnu soli

Dzīve nav nekas tāds, kur sieviete ar savu gara spēku nevarētu stāvēt līdzās vīrietim. Pirmais, kas nāk prātā teātra jomā, protams, ir karalieņu lomas. Un Guntai tādas ir. Viņa spēlējusi Spānijas Izabellu tāda paša nosaukuma izrādē Alfreda Jaunušana režijā 1983. gadā. Tomēr monarhiju ir tik, cik ir, bet princešu, kas izaugušas grib kļūt par karalienēm, gan dzīvē, gan dramaturģijā ir krietni vairāk. Guntas radošajā biogrāfijā tāda bija Heda Gablere 1991. gadā pie Mihaila Kublinska. Lepnā un vientuļā ģenerāļa meita, kura tad, kad dzīve nemaz vairs negribēja ritēt pēc viņas prāta, pati pieņēma lēmumu šo dzīvi izbeigt. Pie šādām lomām savā ziņā piederēja arī Guntas atveidotā Asja izrādē “Vaidelote”. Lepnums un mīlestība, pienākuma apziņa un kaislība. Lielas un nozīmīgas tēmas, kuras uz teātra skatuves vienmēr bijušas aktuālas.

“Heda Gablere”

Darba zirgs uz dubļaina lauka

Gunta zina arī to, kā ir tad, kad kājas stieg un tu netiec uz priekšu. Kad tu vari vairāk, kad tu gribi vairāk no šīs dzīves, bet – tev nedod vairāk un jāiztiek ar to, kas ir. Kur tu pats esi bijis neuzmanīgs, kur liktenis tevi gribējis pārbaudīt. Tāpēc viņai labi padevušās arī šādas lomas. Nozīmīgākā no tām – dzīves rūpju nomāktā slaucēja Ilga, kas tik ļoti alkst mīlestības – gan nospēlēta ārpus teātra, Pētera Krilova kinolentā “Durvis, kas tev atvērtas” (1984). Bet pie šīm lomām pieder arī loma izrādē “Amariļļi”, ko Jaunajā zālē 2007. gadā iestudēja Ināra Slucka. Tur Guntas Virkavas dzīvē strandējusī varone Naģe (vispār jau reiz bijusi Nadežda, tik pārvērtusies Naģē/Vardē) bija atklājusi, ka pelnīt naudu ar savu miesu var arī veca sieviete, ka pazemojumi reizēm var būt arī saldi un īstermiņa attiecības reizēm var būt labākas par absolūtu vientulību.

“Amariļļi”

Kas notiktu, ja trīs tik dažādos zirgus “iejūgtu” trijjūgā, nezinu. Iespējams, viss kļūtu neprognozējams. Tomēr Guntai joprojām enerģijas ir pa trim un viņa tiktu galā. Turklāt viņai ir trīs mazmeitas, kas, jācer, kompensē atrašanos ārpus pastāvīgām darba attiecībām ar Nacionālo teātri. Kādā visai svaigā intervijā varam lasīt, ka lomas, par kurām domāt un ar kurām dzīvoties, viņai ir. Lai ir arī spožums, kaujas gars un izturība.

Nacionālā teātra vārdā,

Ieva Struka