Gaišajai Gaismiņai, vārdā Daiga
Veltot Krišjānim Baronam dzejoli, kas vēlāk pārtapa Ulda Stabulnieka kora dziesmā, Ojārs Vācietis tajā ierakstīja vārdus “vislatviskākais latvietis, ar tādu uzvārdu kā pēriens”. Mūsu aktrises Daigas Gaismiņas vecāki, pirms 50 gadiem palaižot viņu pasaulē, šobrīd atmiņā jau grūti atsaucamajā vislielākās padomju stagnācijas laikā, iedeva Daigai ne tikai latvisku vārdu un uzvārdu, bet arī latvisku izskatu un vērtību sistēmu. Zinot vai kaut vai tikai ieskatoties viņas biogrāfijā, var tikai pabrīnīties, kā pa dzīves ceļu var noiet tik taisni. Gan jau ir slepenie stūrīši, ar kuriem viņa nedalās, bet ar neapbruņotu aci tos neredzēsi. Māsa Gundega un brālis Mārtiņš, folklora un koris “Dzintars”, pirmie braucieni pa pasauli un studijas Māras Ķimeles vadītajā aktieru kursā, kuros kā pedagogi strādā Māras domubiedri mākslā Edmunds Freibergs un Felikss Deičs, Oļģerta Krodera un Edmunda Freiberga vienošanās, ka šito latviski gaišo, sievišķīgo skaistas balss īpašnieci noteikti vajag Nacionālajam teātrim. Virkne vadošo lomu jaunībā paralēli ģimenei un bērniem Martai un Kārlim, tātad pamatīgs rūdījums darbā un mājās, vīrs Rihards mūziķis Nacionālās operas orķestrī, tukšākā periodā pārņemtā Latvijas Teātra darbinieku savienības vadība, pēc laika atkal virkne skaistu lomu Nacionālā teātra repertuārā, Spēlmaņu nakts nominācijas un balvas, Triju Zvaigžņu ordenis, nu… un pagaidām atceltā 50 gadu jubilejas izrāde, kurai Daiga izvēlējās Gunāra Priedes tikpat latvisko lugu “Zilā”… Tieši ko cilvēks vēl varētu vēlēties…
Aiz tā visa, protams, ir nedrošības brīži un kritiskas piezīmes, jo ne katra loma nevainojami nostrādāta un ne katra trāpījusies atzītā izrādē, aiz tā visa nereti milzīga slodze, lai visu izdarītu un pagūtu, gan jau arī iekavēti darbi, jo pie Daigas vienīgā “netikuma” piemīt prasme ierasties pēdējā brīdī vai dažas minūtes pēc tā, kad sastingst vai sadusmojas pat mierīgākie. Un tomēr – pāri visam apbrīnojama godprātība un labsirdība, jo Daiga, akurāt kā tautasdziesmās, i sunīša kājām nespers, i guntiņas pagalītes, pat tad ja suns iekodis kaķim, bet uguns apsvilinājusi roku… Bet, ja tas tevi nokaitina, tā ir tava problēma, jo Daiga var arī iespītēties un turpināt būt nepelnīti labsirdīga vai citu nenovērtēti godprātīga.
Savas mīļākās lomas dažādās intervijās, tostarp jaunākajās, Daiga uzskaitījusi pati – atliek citēt un tad pievienot vēl vienu, man personiski ļoti tuvu un svarīgu Daigas lomu. Bet vispirms vārds Daigai – Rūdolfa Blaumaņa Elīna, Antonija, Pindacīša, Indrānu Ieva.
Nu, protams, kurai gan vēl spēlēt Blaumaņa varones. Cita starpā viņa bijusi arī “Ļaunā gara” Ieva un “Pazudušā dēla” Ilze. Bet Blaumani jau var spēlēt līdz pat Indrānu mātei un “Sestdienas vakaram”, tā teikt, viss vēl priekšā.
Bērziņu Liena “Zaļajā zemē”. Raiņa Maija “Mīla stiprāka par nāvi”, Lovīsa “Niskavuori saimnieces jaunība”, Pētera Pētersona Felicita izrādē “Fēlikss un Felicita”.
Šīs četras lomas vieno darbs pie studiju laika pedagogiem – Edmunda Freiberga, Māras Ķimeles, Feliksa Deiča un arī pie Pētera Pētersona. Šī bija Pētersona 75 gadu jubilejas izrāde, viņa pēdējā izrāde, un Daiga tajā iemiesoja tīru mīlestību, jo tā ir lēnprātīga un nemeklē sava labuma.
Gunāra Priedes Rasma “Zilajā”.
Pieņemu, ka šī varone ar savā dzīvē izdarītajām kļūdām veido savdabīgu antitēzi Daigas pašas dzīves kredo – nepārsteigties un nesagraut citu dzīves, sajust īsto brīdi, kad tevi vajag līdzās. Un, protams, mātes un dēla asinssaiti, ko turpina arī viens no šīs sezonas lielajiem darbiem –
Zelma R.Bugavičutes-Pēces “Puika, kas redzēja tumsā”.
Zinu, ka Daigai kā Latvijas Teātra darbinieku savienības valdes priekšsēdētājai ir tuva arī traģikomiskā ministrijas darbiniece Hannerle J.Jokelas “Finlandizācijā”.
Elīza Dūlitla no “Manas skaistās lēdijas”.
Daiga dzied, ir dziedošā aktrise un neuzskata to par zīmogu, bet komplimentu. Elīzas lomā viņa, protams, bija jaunā un dziedošā – ar starojošu enerģiju un brīnišķīgu humora izjūtu, ko es būtu varējusi pieminēt arī daudzās citās lomās. Cita starpā, par dziedāšanu un Daigu būs par šī raksta Post scriptum.
Un Melānija. Jā, tā pati Melānija Vanaga no “Veļupes krastā”, ko Valters Sīlis Nacionālajā teātrī iestudēja vēl krietnu laiku pirms Viestura Kairiša filmas. Un mums bija pašiem sava īsta Melānija, turklāt Daiga bija mācījusies kopā ar Melānijas mazmeitu un tika pie īstā Melānijas galvas lakatiņa, kas viņu pavadīja visas izrādes. Tā bija brīnišķīga kamerizrāde, kas notika Aktieru zālē Ievas Kauliņas nevainojami “iebūvētajā” lopu vagonā un zemnīcā. Kopā ar Astrīdu Kairišu, Līgu Liepiņu un Aneti Saulīti Daiga bez liekas patētikas vai ciešanām, tieši tai pašā intonācijā, kas izlasāma grāmatā, izstāstīja Melānijas stāstu par indivīdam piemītošo cilvēcību un režīma necilvēcību, par brīvības apziņu un noziegumu pret nevainīgiem cilvēkiem. Bet to, kādā intonācijā Daigas Melānija pēc Sibīrijas gadiem, atgriežoties Latvijā, pateica: “Brīvība – tam vārdam ir tāda skaņa”, nav iespējams aizmirst. Sabīnei Timoteo tā neizdevās. Iespējams, ir jābūt sirdsatmiņā šādai pieredzei.
Post scriptum.
Tā kā notikumam 2019. gada Lieldienās Latvijas Universitātes Lielajā aulā bija daudz aculiecinieku, šī nebūs noslēpuma atklāšana pasaulei, drīzāk – teātra kolēģiem. Mēs ar Daigu jau trešo sezonu dziedam jauktajā korī. Šosezon pie Ginta Ceplenieka RTU “Viverē” (tur dzied arī Daigas brālis), bet simtgades dziesmusvētkus sagaidījām korī “Mediāna”. Tad nu, lūk, vairāki Rīgas kori 2019. gada Lieldienās izpildīja Gabriela Forē “Rekviēmu”, ar solistiem Jāni Apeini un Perīnu Medefu. Rekviēma sestajā daļā “Libera me” aulas sānu rindās vecvecākiem pie rokas stāvēja un tad skaļi sāka raudāt aptuveni četrus gadus jauna meitenīte. Sakautrējušies vecvecāki nevis izgāja laukā no zāles vai centās nomierināt mazmeitu, bet, līdzīgi kā seniori ar iezvanījušamies telefoniem teātra izrāžu klusākajās vietās, nolēma nereaģēt cerībā, ka bērns pats nomierināsies. Tomēr šis nebija tas gadījums. Koristi turpināja dziedāt, publika turpināja klausīties Forē un bērna raudas vienotā mikslī, līdz Daiga izgāja no kora rindām, piegāja pie meitenītes, klusi sāka ar viņu runāties, meitenīte pastiepa viņai pretīm rociņu un Daiga ar svešo bērnu izgāja laukā no zāles. Koris turpināja dziedāt, apmulsušie vecvecāki klausīties. No Daigas stāsta par to, kas notika ārpus zāles durvīm, pierakstīts pēc atmiņas – kad bērns bija nomierinājies, jo no pērkondimdošā “Dies Irae” jeb “Dusmu dienā” vienkārši bija nobijies, un zālē skanēja rekviēma pēdējā daļa – eņģeliski liriskā “In paradisum”, Daiga bija piedāvājusi atgriezties zālē, bet meitenīte bija izteikusi vēlmi palikt kopā ar Daigu ārpus zāles.”
Un vispār jau Daiga ir spēlējusi arī Laimu Annas Brigaderes “Maijā un Paijā”. Vai loma iespaido aktieri, vai aktieris lomu, secinājumus lai izdara katrs pats.
Gaišu jubilejas dienu vēlot,
teātra kolēģu vārdā un arī personiski,
Ieva Struka