Rasmas krāsas ir baltā un melnā. Tīrākās un galējākās. Tās neļauj šaubīties, tās neļauj melot, tās neļauj liekties, tās neļauj būt vājai. Ne uz skatuves, ne dzīvē. Vai viegli būt taisnam cilvēkam, ir retorisks jautājums, uz kuru atbilde pat nav jāgaida no pašas jubilāres. Protams, ka nav.
Rasma ienāk Nacionālajā teātrī pēc Teātra fakultātes absolvēšanas 1963. gadā. Protams, kā daudzām jaunajām aktrisēm, viņai jāiziet cauri tam periodam, ko sauc par jauno, pareizi audzināto meiteņu iemiesošanu, meklējot, kas viņas talantam būs vairāk piemērots – poētiski vai racionāli ievirzītas varones, nostiprinot savu vietu uz teātra skatuves. Uz poētisko pusi liek nosliekties viņas daiļums un harmoniskie sejas panti (cita starpā, ne tikai jaunībā un spēka gados), uz racionālo – kritiski ievirzītais prāts. Tādas ir Inta Harija Gulbja “Viena ugunīga kļava”, Zane Raiņa “Pūt, vējiņi!”, Maša Zemcova Alekseja Arbuzova “Cietsirdīgajās spēlēs”, Ingrīda Harija Gulbja “Cīrulīšos”, patiesībā – arī Blaumaņa Elīna “Skroderdienās Silmačos”.
“Viena ugunīga kļava”, 1967.gads
“Pūt, vējiņi”, 1968.gads
“Cīrulīši”, 1975.gads
Pa to laiku Rasmu nežēlo dzīve, agri mūžībā aiziet viņas māsa, un Rasma viena uzaudzina ne tikai savu meitiņu Terēzi, bet arī māsas meitu. Arī šie ārējie apstākļi padara viņas spēlētās varones stipras, lepnas un vientuļas.
Rasma ir ļoti maz filmēta/filmējusies, toties viņas nospēlētā Īrisa filmā “Lietus blūzs” pie Oļģerta Dunkera ir viena no tādām sievietēm, kas ļoti dziļi un precīzi raksturo padomju laiku, ne to, kāds tas bija oficiālās avīžu lapās, bet – realitātē. Noslēgta, nespējīga jūtu dzīvē uzticēties, jo ar kaulu smadzenēm jūt, ka agri vai vēlu tiks nodota. Tāds laiks, kas personiskās jūtas un emocionālo pasauli liek otrajā vietā. Līdz ar to Rasma Garne ierakstījusi sevi latviešu kino vēsturē uz palikšanu.
“Lietus blūzs”, 1982.gads
Lielas lomas Rasma Garne spēlējusi arī pasaules klasikā – Marikita Prospēra Merimē “Sieviete-debess un elle”, Stella Tenesija Viljamsa “Ilgu tramvajā”, Tituba Artūra Millera “Salemas raganās”, Pulherija Dostojevska “Noziegumā un sodā”, Ponsija Lorkas “Bernardas Albas mājā”, Domna Panteļejevna Aleksandra Ostrovska “Talantos un pielūdzējos”. Un nav tā, ka Rasmas Garnes varones nepazītu labu humoru un smalku ironiju – tāda bijusi gan Mareta Hugo Raudsepa “Mikumerdi”, gan Pameita Luidži Pirandello “Sešas personas meklē autoru”, gan Pernela kundze Moljēra “Tartifā”.
“Sieviete-debess un elle”, 1964.gads
“Ilgu tramvajs”, 1969.gads
“Salemas raganas”, 1995.gads
“Noziegums un sods”, 1994.gads
“Bernadetas Albas māja”, 1995.gads
“Talanti un pielūdzēji”, 2000.gads
“Mikumerdi”, 1972.gads
“Tartifs”, 2007.gads
Neatkarības gados Rasma Garne pastāvīgi spēlējusi latviešu lauku sievietes – tāda ir ne tikai Ieva “Indrānos”, bet arī Magda Harija Gulbja “Vēverīšos”, par ko viņa saņēmusi Alfrēda Amtmaņa-Briedīša prēmiju, un Velta Jāņa Jurkāna “Dūdieviņā”, Ozolnieku mamma Annas Brigaderes “Lielajā lomā”, Vešeriene “Ugunī”, Aža “Pazudušajā dēlā”, Prātnieka māte “Mērnieku laikos” un jaunākā no savām lomām – kaimiņiene Olga “Cīrulīšos”, kaut pati ir rīdziniece no matu galiņiem līdz papēžiem, meitene no Grīziņkalna, kura beigusi Rīgas 3. vidusskolu un joprojām dzīvo savu vecāku mājā pie Deglava tilta.
“Indrāni”, 1988.gads
“Vēverīši”, 2000.gads
“Dūdieviņš”, 1997.gads
“Pazudušais dēls”, 2004.gads
“Cīrulīši”, 2018.gads
Kad pirms vairākiem gadiem Rasma piedzīvoja nopietnas sirds veselības problēmas, viss beidzās labi, un bija tik acīmredzams, ka viņas no sirds atdotais laiks saviem bērniem un mazbērniem tika atdarīts ar tikpat lielu mīlestību no viņu puses. Dzīvi un teātri Rasma, lai cik galēji tvertu pasaules taisnību un netaisnību, ir pratusi noturēt līdzsvarā.
Vēlot to arī turpmāk,
Nacionālā teātra vārdā
Ieva Struka