Savrupnieks no Vidzemes augstienes
Viņš ir ļoti labs aktieris. Tātad – īsts profesionālis. Viņam šodien ir jubileja, kas nesaudzīgi atklāj, ka profesionalitāti veidojis ne tikai talants un veiksme, bet arī dzīves pieredze. Un tomēr tie joprojām ir gadi, kad spēks ļauj gandrīz visu, bet nevienam neko vairs negribas pierādīt. Tāpēc šis apgalvojums – viņš ir ļoti labs aktieris – vismazāk kaut ko dod pašam jubilāram, jo viņš to zina.
Intervijās, ko Normunds sniedz, viņš vienmēr izceļ vienu lomu – Bifs Artura Millera “Ceļojošā komija galā” Mihaila Kublinska režijā, jo tieši tur, gandrīz 10 gadus pēc ienākšanas teātrī, viņš sajuta skatuves telpu kā mājas, kaut arī tikai uz izrādes brīdi, sajuta skatuves vecākus kā īstos, kaut arī tikai izrādes garumā, viņš sajuta sevi kā cilvēku, kurš sastāv ne tikai no neskaitāma daudzuma šūnu, bet no tikpat neskaitāmām jūtām un emocijām, veidojot pilnu spektru. Kas bija tie burvju vārdi, ar kuriem Kublinskim bija izdevies piekļūt viņa būtībai, lai paliek pie Normunda. Paldies par partnerību ar Lolitu Cauku un Rūdolfu Plēpi Lindas un Villija Lotmenu lomās viņš pateicis vairākkārt, tāpēc jubilejas rakstā vēlos izcelt tos darbus, kam ticis mazāk publiskās uzmanības.
Pie tādām pilnīgi noteikti pieder četri lieli darbi četrās pirmajās lielajās Indras Rogas izrādēs – Krogstā Henrika Ibsena “Norā”, kurš bija gatavs ar zobiem un nagiem cīnīties par to, lai pierādītu, ka arī viņš ir pelnījis cilvēka cienīgu dzīvi, Paratovs Aleksandra Ostrovska “Līgavā bez pūra”, kuram nebija jācīnās ne par ko, te citi cīnījās par viņu, Glosters Viljama Šekspīra “Karalī Līrā”, kura acu izduršanu režisore risināja ar tādu nosacītības vērienu un spēku, ka Šopēnu pēc šīs izrādes vienaldzīgi klausīties vairs nav iespējams. Tiesa, tāpat jau nav iespējams. Ceturtā loma, kas ļāva uz Normunda Laizāna aktierspēli raudzīties ar cieņu un pārsteigumu, bija Madis Leldes Stumbres “Smiltāju mantiniekos”. Bet 2016. gadā bija atkalsastapšanās ar Indru Rogu Ingas Ābeles episkā “Klūgu mūka” lielinscenējumā, kad Normunds Laizāns partnerībā ar Maiju Doveiku spēlēja Franča vecākus, kam lielos gados bija atskrējis tāds Dieva brīnums. Staņislavs Sebalds Normunda tēlojumā bija dzīvesgudrais un dievbijīgais lauku vīrs, kas acis uz debesīm paceļ vien tad, kad dzērves skrien prom.
Pie tādām pieder Deivida Harovera “Melnais strazds”, kur uz Jaunās zāles skatuves bija viņi divi vien – nošņurkušā treniņtērpā ģērbies apšaubāmas morāles īpašnieks Rejs un Madaras Zviedres (toreiz Saldoveres) Una, un Ģirta Ēča režijā tika izstāstīts savādas mīlestības stāsts.
Pie tādām neapšaubāmi pieder Pusplato Andža un Zaldāts izrādē “Ezeriņš”, ko iestudēja Elmārs Seņkovs, kad vēl skaitījās jaunais režisors, un kuram ar šo izrādi izdevās pārsteigt sevi, aktierus, kritiķus un skatītājus.
Visticamāk, jubilārs pats šo sarakstu veidotu citādu, gribas ticēt, ka laukā viņš neko nesvītrotu, bet kaut ko pierakstītu klāt. Un galu galā arī katram skatītājam ir vēl lomas, ko pievienot.
Normunds ir ļoti labs aktieris arī dzīvē. Nē, viņš nemelo un neizliekas, bet viņš strikti nodala ne tik daudz savu privāto, cik savu garīgo intīmo teritoriju no publiskai saziņai pieejamās. Tikai paši tuvākie cilvēki par
viņu zina būtisko, pārējiem atliek respektēt to cilvēku, kurš ierodas uz mēģinājumiem, gatavojas izrādēm, uzturas teātra kafejnīcā, kavējas vienā vai otrā kabinetā. Ir elegants un šarmants, ir dāsns un izpalīdzīgs, ir uzmanīgs un godprātīgs. Tā, kā viņš viens to spēj, tad, kad viņš viens to grib. Senos laikos teiktu – džentlmenis, neņemos atrast apzīmējumu šādam izturēšanās stilam mūsdienās. Varbūt vienkārši – viņš ir vīrietis ar stilu. Un – ar sarkastisku humoru. Savrupnieks no Vidzemes augstienes.
Novēlot prieku par kopābūšanu un radošu gandarījumu dažādu paaudžu režisoru izrādēs arī turpmāk,
Ieva Struka
Jautājumi jubilāram