Aktrise ar pašnoteikšanās tiesībām
Mārai Zemdegai 90
Visi romantiskie vārdi par aktiera teiksmaino un krāsaino mūžu, gadiem ejot, pabalē un iegūst melnbaltas fotogrāfijas grafisko asumu, izceļot cilvēka teātrī pavadītā mūža baltās un melnās dienas. Lai šie apsveikuma vārdi lielajā jubilejā Māru Zemdegu, 4. ģērbtuves stalto un savpato mākslinieci, sasniedz viņas mājās, bērnu un mazbērnu lokā, ar priecīgu apziņu, ka viņa pratusi apvienot dzīvi un mākslu.
Jaunajiem teātra kolēģiem, kas Māru Zemdegu uz skatuves nav redzējuši, fotogalerija atklās graciozu, efektīga izskata tumšmati, bet bilžu paraksti – to, ka Māra spēlējusi lielas vadošās lomas, kas liecina par viņas vietu Nacionālā teātra aktieru ansamblī. Savukārt uzvārds liks atcerēties, ka tas noteikti ir vēl kaut kur dzirdēts, un tā nebūs kļūda – Māra visu mūžu bijusi lepna sava tēva – izcilā tēlnieka Kārļa Zemdegas – meita. Lieki piebilst, ka viņa iemieso aizgājušā laika aktiera ideālu – intelektuāla mākslas pazinēja, kas nevainojami orientējas visās mākslas jomās, nenoslēdzoties teātra šaurajās robežās, kad rīti sākas ar mēģinājumiem un vakari beidzas ar izrādēm.
Māras spēks uz skatuves iedalāms vismaz trīs lielos posmos. Jaunas romantiskās varones ar žilbinošu, vēlreiz jāmin vārdi “graciozu un efektīgu” ārieni, brīžiem atturīgu, brīžiem ekscentrisku izturēšanos, padomju laika sarežģītajos apstākļos atgādinot par aristokrātiju, kas cilvēka individuālo brīvību un patību vērtē vienlīdz augstu labklājībai. Pie šādām varonēm pieder Māras Zemdegas Sondra Teodora Dreizera “Amerikāņu traģēdijā”, Marga Alehandro Kasonas “Trešajā vārdā”, Patrīcija Ērika Marijas Remarka “Trīs draugos” un arī varones latviešu autoru darbos – Līvija Žaņa Grīvas “Medūzas plostā” un Ieva Dagnijas Zigmontes “Jūras vārtos”, kas ļauj Mārai iegūt paliekošu vietu savu laikabiedru sirdīs un prātos, un par skaistajām lomām viņai jāpateicas režisoram Kārlim Pamšem.
Liktenīgo sieviešu jeb Balzaka vecuma dāmu periodā Māra Zemdega uz Nacionālā teātra skatuves ir gan Hrizotemīda, gan Klitaimnestra, ja runa par klasisko repertuāru un tā laikmetīgo variāciju par Elektru – Sofokla un Ģurko autorībā. Viņa ir liktenīgā Erta Leldes Stumbres kādas ģimenes drāmā “Sarkanmatainais kalps” un tēls, vārdā Māra šīs pašas dramaturģes dialogā skatuvei “Kronis”. Bet – Māra Zemdega nebūt nav tikai cēlu un cildenu sieviešu atveidotāja, jo viņai ir teicama humora izjūta, kur ekscentriskas izpausmes var būt visas izrādes sāls – tā “Kavalieru viltībā” viņa spēlē Salenas kundzi, bet “Skrandaiņos un augstmaņos” – Luizellu.
To, ka Māra dzīvē ielaižas ēverģēlībās, zina viņas dēku līdzgaitnieki, pie kuriem pieder 4. ģērbtuves “meitenes” un Ilze Auzere, tomēr vienu epizodi no tālas pagātnes gribas pieminēt arī šeit, tāpēc vien, ka tā ir ļoti viegli vizualizējama katra apsveikuma vārdu lasītāja iztēlē. Ir tālais 1986. gads. Padomju laiks. Bet pa kādai brīvai vēsmai gaisā jūt, ja reiz Ilze Auzere, kas uzaugusi tālajā Amerikā, pirmoreiz ierodas vecāku dzimtajā zemē. Viņas mātes brālis ir režisors Pēteris Pētersons, draugu lokā Astrīda Kairiša un Kārlis Auškāps, tāpēc viena no ballītēm tiek rīkota Astrīdas mājās, lai redz, kā dzīvo Padomju Savienībā. Kad dzīvokļa durvis viešņas priekšā tiek atvērtas, palielajā gaitenī jeb hallē plikas elektriskās spuldzes blāvajā gaismā sēž melnā ādas mētelī un žokejcepurē ievīstījies “čekists” un lasa “Cīņu”… Pēc pirmā mulsuma un kārtīgas izsmiešanās no mēteļa izlobās Māra Zemdega, un ballīte var sākties.
Savukārt pēdējie aktīvie darba gadi, kas rit ciešā sadarbībā ar režisoru Mihailu Kublinski, Mārai Zemdegai atnes Spēlmaņu nakts nomināciju kā Gada aktrisei par Mērijas Tairones lomu Jūdžina O’Nīla “Garās dienas ceļš uz nakti” iestudējumā Aktieru zālē 2010. gadā. Te Māra nebaidās būt dzīves lauzta, bet – nesalauzta…. Vēlreiz pieminot Alehandro Kasonu – “koki mirst stāvus”…
Sirsnīgi sveicinot Latvijas Nacionālā teātra vārdā,
Ieva Struka
