Jubilejas adrese tango pavadījumā
Lolitai Caukai – 80
Sekojot līdzi laikmetu tehnoloģiju attīstībai, lūgums tiem, kam ir tāda iespēja, šo rakstu lasīt Raimonda Paula dziesmas “Dzīvotgriba” pavadījumā – vārdu autors Leons Briedis, dzied Aija Kukule. Dzīvotgriba
Tiem, kam tādas iespējas nav, ticu, ka atliks izlasīt pirmos vārdus un mūzika ausīs atskanēs pati no sevis. “Ja man nav lidot spēka, skrienu, tad skrienu, tad skrienu, tad skrienu, ko var…” Tālāk, nav grūti iedomāties, seko vārdi par iešanu, rāpošanu un stāvēšanu, bet – nepadošanos. Šīs dienas jubilāres Lolitas Caukas dzīvē nepadošanās varētu būt viens no atslēgas vārdiem. Nepadoties ne dzīvei, ne apstākļiem, ne cilvēkiem ar varu rokās. Vienlaikus viņa, aplūkojot dzīvi retrospektīvā un vērā liekot to gadsimta ceturksni, kad viņu bijis dots redzēt teātra gaiteņos un ārpus tiem, ne tuvu nav cilvēks, kas spers ar kāju durvis vaļā, lai uzstātu, ka viņa zina labāk. Tāda balansēšana starp dzīves svaru kausiem, kur vienā pusē ir gana stipra griba, taisna mugura un veselīga pašcieņa, bet otrā – krietna deva likteņa sagādātu dunku, vecāku šūpulī ielikts goda kodekss un aicinājums kalpot teātrim.
Citējot pavisam, pavisam nesenu sarunu – ne pakalpot, ne izkalpoties, bet kalpot.
Pirms dažiem gadiem vēl puskovida laikā aizejot no teātra, Lolita noslēdz lomu listi ar Raiņa Ortu izrādē “Pūt, vējiņi!”, un, pat ja vārdos neizslēdz iespēju kaut kad kaut ko vispiemērotāko no piemērotā nospēlēt, tomēr praksē teorētiskie pieļāvumi nav piepildījušies. Tāpēc tie pieci gadi, kas pagājuši no iepriekšējās jubilejas reizes, nepiedāvā jaunus iespaidus par lomām, kas būtu iekļaujami 80 gadu jubilejas apsveikuma “adresē”, bet ļauj, nu jau ar distanci, izcelt būtiskāko. Lai iet – atpakaļgaitā, kas sakrīt ar piesauktās dziesmas divu virzienu vektoriem. Par Ortu Lolita saņem Spēlmaņu nakts balvu kā Gada aktrise otrā plāna lomā, turklāt tā ir sestā atzinība desmit gadu periodā, kas droši vien ir spēcīgs arguments, lai aizietu no skatuves, kamēr tai ir vajadzīga Lolita ne mazākā mērā, kā viņai skatuve…
Pārējās piecas ir par darbiem “Asins kāzās” (2016, režisors Vladislavs Nastavševs), “Raiņa sapņos” (režisors Kirils Serebreņņikovs) un “Šis bērns” (režisore Ināra Slucka, abas 2015), “Indrānos” (2013, režisors Valters Sīlis), “Osedžas zemē” (2012, režisors Valters Sīlis), “Ādama stāstā” (režisore Indra Roga) un “Leo. Pēdējā bohēma” (režisors Edmunds Freibergs, abas 2011). Kalpone, Aspazija, Indrānu māte, Violeta Vestone, vecā Zapa… Jau tēlu vārdi liecina par dāmām ar dzīves pieredzi. Tāpēc šajā buķetē ir minama vēl kāda loma, kas netiek pie oficiālās atzinības, tomēr palikusi spilgtā atmiņā visiem tiem, kas redzēja “Pēru Gintu” Viestura Kairiša versijā 2016. gadā. Tur Lolitas Caukas spēlētā Troļļu karaļa vienīgā meita kāzās ar Pēru Gintu bija tērpta baltā greznā līgavas kleitā ar milzu šlepi un dejoja ar savu izredzēto. Savukārt par savu mūža mīlestību pret operu jubilāre dabū “aizmaksāt” ar Hērodijas lomu “Salomē”, kur viss Oskara Vailda teksts izskan kā Riharda Štrausa operas mūzikā iestrādāta sinhronā partitūra.
Kas bija pirms vērienīgā skatuves dzīves grand finale? Kā virsotne pilnīgi noteikti sadarbība ar Mihailu Kublinski trīs darbos – uz lielās skatuves Linda izrādē “Ceļojošā komija gals” (smalk)jūtīgā partnerībā ar Rūdolfu Plēpi, Aktieru zālē – Marija izrādē “Leģenda par kādu mūžu” un Bella izrādē “Laiki mainās”. Un laiki patiešām mainās – par to runājusi pati jubilāre, bet pēc “Ceļojošā komija” jeb pēc 1998. gada lomu mērogs un dziļums, kādu tās pieprasa, nav salīdzināms ar laika posmu pirms tam. Bet “pirms tam” nozīmē laiku no 1974. gada, kad Lolita tiek uzņemta Nacionālā (tolaik Drāmas) teātra štatā kā jaunā un talantīgā rīdziniece, kas pirmo rūdījumu piecu gadu garumā ieguvusi Liepājas teātrī, spēlējot vadošās lomas, un nu ieradusies veidot veiksmīgu radošo dzīvi dzimtajā pilsētā.
Katrs pats lai šajā vietā apcer tos 24 gadus, kad darbs te bija, te nebija. KĀ audzēt un audzināt pašai sevi tobrīd nezināmajai nākotnei? Ceru, ka izvēlētā dziesma palīdz uz šo jautājumu rast atbildi.
Un izskaņā piedziedājuma otrā puse tiem, kam nav iespējas fonā klausīties dziesmu – “Grib mani pasaule mainīt, grib mani uzvarēt dzīve, jo nevar mūžīgi smaidīt, tik smaidīt, tik smaidīt, bet pagaidiet…”
Lai Tavām dienām gaiši rīti un mierīgi vakari!
Latvijas Nacionālā teātra kolēģu vārdā,
Ieva [Struka]
