Līga ar brūkleņu acīm
Līgai Liepiņai 80
Pateicoties Latvijas Teātra darbinieku savienības veidotajai sarunu sērijai “Teātra garša”, kas ļauj satikties gan dažādu paaudžu, gan dažādu teātru aktieriem sarunai par teātri, dzīvi un reizēm arī par “neko”, kas nav maz mūsu lietišķajā laikmetā un ikdienas darbu dunā, 2026. gada pavasarī par sarunu biedrēm kļuva šīsdienas jubilāre Līga Liepiņa un reiz mūsējā, tagad brīvmāksliniece Inga Misāne-Grasberga. Inga bija sarūpējusi veselu dāvaniņu maisu, bet Līga uzdāvināja Ingai arī “mūsējās” (piedalīšanās izrādē “Maigā vara”) – dzejnieces Marijas Luīzes Meļķes dzejoļu krājumu ar viegli ironisko nosaukumu “Gaudu dzejoļi”. Inga atšķīra grāmatu vietā, kur pretī raudzījās puisis ar brūkleņu acīm. Tādas tās ir Līgas meitai Annai un abiem Annas dēliem. Dēls Indriķis ir piebaldzēnu staltā un gaišā versija. Bet brūkleņu acis kļuva par brīnišķīgu metaforu apsveikuma vārdiem lielajā dzīves jubilejā. Galu galā Līgas tēvs bijis mežkopis un uzaugusi viņa ir starp brūklenājiem.
No meža, lai gan, protams, no vecākiem, Līgā ir viņas prasme klausīties un uzklausīt, nerunāt lieku, teikto iepriekš pārdomāt un tikai tad spert laukā. Teātrī tā ir reizē vērtīga un sarežģīta īpašība, jo no aktiera nereti gaida spontānu reakciju, atklātas emocijas, tiešu saspēli ar partneri. Tam Līga savā laikā, kad vēl aktīvi piedalījās izrādēs, bija atradusi lielisku kompensāciju – spicu humoru un negaidītas tēlu raksturu un domāšanas izpausmes. Noteikti ir kāds objektīvi atrodams atskaites punkts, kad Līga pati to sev atklāja, bet šo rindu autorei tāda bija Kintija, jubilārei speciāli veltītā loma dzīvesbiedra Paula Putniņa tik populārajā komēdijā “Ar būdu uz baznīcu” – galvenās varones Mariannas Okolokolakas meita, kurai kopdzīvē ar enerģisko māti nekas cits neatlika, kā laiku pa laikam tikai piekrītoši pamāt ar galvu un piebilst “varētu padomāt, ka…”, un izdarīt to tā, lai skatītāji zālē nevarētu aizmirst. Gluži nesenos laikos pie līdzīgām lomām piederējis viņas darbs “Drakulā. Dēmonos”, “Voicekā”, “Zemē un mīlestībā”, “Vīnes meža stāstos”.
Toties kino glabā un glabās Līgas Liepiņas tuvplānus un iekšupvērsto temperamentu, kas izlaužas it kā aizgūtnēm, it kā cauri visiem tiem šķēršļiem, ko uzbūvē audzināšana un laikmeta priekšstati par to, kā jābūt. Un te nav runa tikai par Billi filmā “Klāvs, Mārtiņa dēls”, Ilgu “Vālodzītē” vai Bellu “Četros baltos kreklos”, bet arī par pašu atpazīstamāko Līgas Liepiņas kinolomu – Emmu Kārkls “Pie bagātās kundzes”. Alkas pēc cilvēka cienīgas dzīves un drosme vismaz mēģināt no dzīves paņemt to, ko gribas. Emmas gadījumā – pārkāpjot likumu.
No teātra Līga ir aizgājusi, tā teikt, tikai ar vienu kāju, jo, visa mūža garumā būdama radošā vidē arī ārpus tiešajiem darba pienākumiem, ir “negausīga” mākslas baudītāja. Viņai ir svarīgi un sagādā prieku ne tikai skatīties jaunākās izrādes, bet arī apmeklēt akadēmiskās mūzikas koncertus un lasīt grāmatas. Daudz grāmatu. Tostarp jaunu autoru rakstītas. Zinātkāre par to, kāda ir pasaule šodien un kā tajā jūtas jauni cilvēki, kuriem būs jādzīvo “ilgi vēl”, Līgai ir no svara. Bet tiem, kas viņu tomēr vēlas ieraudzīt uz skatuves, būs jāpērk biļetes uz sezonas noslēdzošo “Silmaču” izrādi – Dievs dos, viņa būs tur kopā ar citiem Latvijas Nacionālā teātra zelta fonda kolēģiem.
To, lai Dievs dod veselību un daudz 22. jūnija izrāžu, Nacionālā teātra kolēģu vārdā novēl
Ieva Struka
