Kaut arī Līga Liepiņa dzimusi Naukšēnu pusē mežsarga ģimenē, kas, kopā ņemot, ir īstais iemesls viņas noslēgtajam raksturam – piedzimt pie tiem “nerunīgajiem igauņiem” un vēl meža vidū –, garus gadus nodzīvojot vīra dramturga Paula Putniņa brašo piebaldzēnu pusē, viņu tomēr visvieglāk iedomāties tur – pie Ineša ezera agrā Jāņu rītā, kad visi līgotāji sabiruši kur kurais, saule uzlēkusi un Līga piesēdusi krastā, lūkojas tālumā, domājot sev vien zināmas domas.
Savrups cilvēks, un šo savrupību Līga pratusi uz skatuves izmantot sev par labu visa mūža garumā, tas vienmēr ir radījis sajūtu, ka viņas spēlētajam tēlam ir sava iekšējā pasaule, kuru viņš nevar un negrib atklāt katram pretīmnācējam. Pie šādām lomām pieder ne tikai Paula Putniņa speciāli viņai rakstītā Kintija Okolokolaka atmodas gadu kases grāvējā “Ar būdu uz baznīcu” un “Ar Dievu pie zemes”. Tāda bijusi arī viņas spēlētā Inese “Oliverā”, Sarma “Uz Liepsalām ejot”, Vaita kundze “Mēness ūdeņos”, Vešeriene “Ugunī”, Zagļukalna Mari “Zemē un mīlestībā”, Kārkliene “..bagātā kundze..” . Arī viena no jaunākajām lomām – Alvīne “Akā”.
“Olivers”
“Mēness ūdeņi”
“Zeme un mīlestība”
“… bagātā kundze…”
“Aka”
Un tad ir tāda lomu grupa, kas arī Līgai Liepiņai padodas un, jādomā, arī patīk – vella pilnās kundzes, sievas un večas, kurās viņa var atļauties likt lietā savu humora izjūtu, un tā viņai ir gan uz skatuves, gan dzīvē. Tad iemirdzas acis, tās kļūst šķelmīgas, Līga piešķiebj galvu, nolūko “pretinieku” un sper vaļā kādu negaidītu paradoksālu salīdzinājumu, kas izsit no nopietnības gan partneri, gan lieciniekus zālē. Joprojām uz skatuves nebeidz pārsteigt Tomuļmāte, kas ar cēlu žestu veselības nolūkiem izmanto no dīķa izmakšķerētu vardi “Skroderdienu” pirtspriekšā. Tādas ir arī Rotbauma no “Kvēli ilgotā”, Ciepsliene “Hipnotiskajā braucienā”, viena no meitenēm “Meitenēs” un citas.
“Skroderdienas Silmačos”
“Kvēli ilgotā”
“Hipnotiskais brauciens”
“Meitenes”
Un tomēr ir vēl trešā tēlu grupa – cilvēki, kuru noslēgtībai ir iemesls, jo sapņi un domas, kas tur iekšā perinās, nav tie gaišākie. Viņiem ir grūti dzīvot, bet viņi nespēj paši rast risinājumu. Dievam ir savi plāni, kāpēc jābūt tā un ne citādi. Pie šiem var pieskaitīt Angustiasu “Bernardas Albas mājā”, Leikartu Lību “Zaļajā zemē”, Zāru Gudu “Salemas raganās”, Ņinu “Drakulā. Dēmoni”, Klāru “Voicekā”, Vecomāti “Vīnes meža stāstos”.
“Bernardas Albas māja”
“Drakula. Demoni”
“Voiceks”
“Vīnes meža stāsti”
Bet, protams, galveno lomu Līgas Liepiņas radošajā dzīvē spēlējis kino. Tā vai cita uz skatuves nospēlētā loma aizmirsīsies, bet viņas Bella no “Elpojiet dziļi”, Emma no “Pie bagātās kundzes”, Bille no “Klāvs – Mārtiņa dēls”, Ilga no “Vālodzītes” un pat Veronika no “Limuzīna Jāņu nakts krāsā” dzīvos mūsu acu priekšā. Tikai reiz, pateicoties Ināras Sluckas iecerei iestudēt Andreja Upīša “..bagātā kundze..”, kino un teātris satikās. Jau nosaukumā izmantotie daudzpunkti bija simboliska “laipa” starp abiem šiem žanriem, un Līgai Liepiņai ne tikai bija dots nospēlēt Kārklieni, Emmas māti, bet vienā īsā skatuves mirklī uz skatuves sastapt pašai sevi – apturētā filmas kadrā jeb apturētā Laikā.
Arī abi Līgas bērni kaut kādā mērā iemieso melnbalto principu – tumšacainā Anna apguva aktrises profesiju Liepājā, strādāja Valmieras teātrī, tad kļuva par producenti neatkarīgā teātrī, kur nospēlētā Marijas loma izrādē “Dāmas” atnesa Līgai Liepiņai Spēlmaņu nakts nomināciju kā Gada aktrisei. Savukārt gaišmatainais Indriķis sāka politiķa karjeru Rīgā, bet nu jau daudzus gadus ir īsts piebaldzēns. Viss, kā dzīvē piederas, jo arī Pauls Putniņš visā spēja saskatīt paradoksālo, bija ar jūtīgu sirdi pret to, kas un kā notiek Latvijā, un gatavs pielikt savu roku, lai jēdzīgāk. Nu, kad Paula nav… Nē, ir, jo Līga ir visnotaļ bagāta vecmāmiņa, un viens no mazdēliem ir Pauls Putniņš. Līgo!
Sirsnīgi sveicinot jubilejas reizē,
teātra kolēģu vārdā,
Ieva Struka