Miniatūra par lielu aktrisi
Domājot par apsveikuma vārdiem Lāsmai Kugrēnai, bija liels kārdinājums apsveikuma rakstu nosaukt “Traģēdijas mērogs miniatūrā formātā”, jo jubilāre ienāca teātrī 1975. gadā kā maza trausla meitenīte ar milzīgu iekšēju spēku un ārkārtēju jūtīgumu, kas palīdzēja tapt visām tām varoņlomām, ko jau nu Lāsma Kugrēna savā dzīvē ir nospēlējusi. Un tomēr šāds virsraksts izpaliek, baidoties pārpratumu, ja kāds gribētu pierakstīt Lāsmas talantam deminutīvu. Savādā kārtā viņa tos labprāt lieto dzīvē, bet tie patiešām nesaistās ar to jaudu, kādā viņa strādājusi, strādā un, jācer, vēl labu laiku strādās. Bet, kas zina, varbūt deminutīvi palīdz Lāsmai kompensēt tos likteņa triecienus, ko dzīve viņai dāsni gādājusi.
Atskatoties tajos gandrīz 50 gados, kas pavadīti uz Nacionālā teātra skatuves, ir skaidri kā grāmatā redzama lielas personības tapšanas “recepte” – talants, lomas, savs režisors un… dzīves pieredze.
Reti kurai aktrisei/aktierim ir tik skaidri izšķirami radošie periodi, kuri savādā kārtā iezīmē visus trīs drāmas žanrus – traģēdija, komēdija un drāma. Protams, katrā no tiem ir lomas-izņēmumi, un tomēr…
Traģēdija
Šis ir posms, kurā, nav divu domu, teātris ir visa Lāsmas Kugrēnas dzīve. Turklāt teātris ir apzināta izvēle, izvēle bez ilūzijām, jo abi divi Lāsmas vecāki nāk no tautas teātru vides un lielais brālis Gunārs strādā Liepājas teātrī. Tas ir laiks, kad teātris cilvēkiem nozīmē ko vairāk par vienu no atpūtas iespējām, un misijas apziņa caurstrāvo visas Lāsmas Kugrēnas lielās lomas. Ja tu esi uzkāpis uz skatuves, tu esi atbildīgs par to, lai tai vakarā tai publikai atdotu visu, kas tev ir. Tāda tā misija, ne tik daudz būt par pravieti un jaunas patiesības nesēju. Un Lāsma dalās bez atlikuma. Tāpēc viņas lomas atstājušas tik dziļu nospiedumu cilvēkos, kas tās redzējuši. Elektra melnajā kleitiņā baltajā “Elektra – mana mīla” spēles laukumā, princese Alē “Lauva ziemā” ar lielajām acīm, kurās ierakstīts liktenis, biklā bibliotekāre Inese, kas notic Olivera skaistajiem sapņiem “Oliverā”, Turgeņeva mazliet plēsonīgā Veročka “Mēnesī uz laukiem”, gudrā valdniece Elizabete Šillera “Marijā Stjuartē”, kas tautu mīl vairāk par sevi, arī Blaumaņa Kristīne, bet pāri visam Džuljeta. To spēlējot, reizē ar varoni “mira” visas reiz mīlējušās un jau mīlošās meitenes un sievietes zālē. Lāsmas Kugrēnas Džuljetas un Jāņa Reiņa Romeo mīlestība piešķīra vienīgo jēgu cilvēka eksistencei cietuma apstākļos, un tieši par to bija Mihaila Kublinska izrāde 1985. gadā – pasauli kā cietumu, tāpat vien pacelties pāri tā mūriem nebija iespējams. Un pat ja Džuljeta un Romeo mira, jo tā liek Šekspīrs, viņu dzīvei bija bijusi jēga.
Grūti iztēloties, kā ir būt mazam bērnam, ja tava mamma nes sevī visas pasaules sāpes, bet tas jājautā aktierim un režisoram Jānim Mūrniekam pašam. Cik man zināms, viņš ar savu mammu ļoti lepojas.
Šī perioda lielais izņēmums ir “Skroderdienu” Ieviņa, ko Lāsma Kugrēna vēl Druvienā nolec tā, ka jaunajiem atliek viņu apbrīnot un skatītājiem, protams, arī.
Komēdija
Sakritība vai nē, bet komēdija kā žanrs Lāsmas Kugrēnas daiļradē ienāk, pateicoties viņas bērniem Jēkabam un Edvardam Reiņiem. Mainās laiki un sākas lielais apjukums visos mākslas veidos, tostarp pustukšajā teātrī. Un tomēr šie ir tikai ārējie apstākļi. Iekšējie – ja esi mamma trim bērniem, no kuriem divi ir mazi, tu uz skatuves vari un tev vajag dalīties ar sevi, bet tev, pat gribot, nav iespējas atdot sevi visu, kaut kam ir jāpārrodas mājās noslaucīt muti un iemācīt burtus.
Šai periodā Lāsmas Kugrēnas talantu savās izrādēs izmanto visi trīs Nacionālā teātra režisori – arī skolotājs Alfrēds Jaunušans dabū audzēkni lielām lomām un tāpat Edmunds Freibergs. Komēdijas ir pieprasīts žanrs un arī amplitūda ir liela – no riktīga smejamgabala līdz liriskai melodrāmai ar komēdijas elementiem, tāpēc nav pamata šaubīties, ka arī šai dzīves periodā Lāsmai Kugrēnai tiek publikas dāsnums, pat ja pašas lomas ne vienmēr aizved līdz katarsei. Top sievišķīgā Lea Nacionālā teātra Aktieru zāles “grāvējā” “Acālija”, top Stefānija “Kaktusa ziedā”, Anna “Četrdesmit karātos”, azartiskā balamute Pindacīša “Skroderdienās”, ko Lāsma spēlē kā Ieviņu, kas nu ir pieaugusi.
Lielais izņēmums šai periodā ir Heda Gablere 1991. gadā Mihaila Kublinska režijā. Mazliet eksaltēto poētisko vidi Lāsma Kugrēna Hedas – ģenerāļa meitas lomā – piepilda ar nolemtību un izredzētību, nospēlējot tēmu par to, cik smagi patiesībā ir būt izcilībai un cik viegli ir pieļaut kļūdas, ko grūti izlabot. Kam šādai Hedai laulātais draugs Tesmans, ko ar to iesākt…
Drāma
Posms, kas sākas ap 2004. gadu, kad teātris atgriežas savās mājās un paplašina režisoru loku, tas it kā atjauno radošo asinsriti un vairāki teātra aktieri dažādās radošās komandās iegūst jaunu elpu. Lāsmai Kugrēnai šāda “injekcija” ir darbs ar Pēteri Krilovu “Asperna vēstulēs”, “Aristokrātos”, “Kaimiņā”. Tomēr no svara tik intuitīvai un reizē gudrai aktrisei kā Lāsma Kugrēna ir arī dzīve, un šis ir posms, kad var sevi atkal nepasaudzēt, jo bērni dabūjuši pases. Cāļu mātes sindroms nepamet, bet tā ir cita veida atbildība.
Ar Lāsmu Kugrēnu strādā Mihails Gruzdovs, Viesturs Kairišs, Indra Roga, Viesturs Meikšāns, Ināra Slucka, Elmārs Seņkovs, Valters Sīlis, Kārlis Krūmiņš, strādā tie, kas viņu pazīst gadiem – Mihails Kublinskis un Edmunds Freibergs, un arī šai posmā top lielas lomas – Oļiņiete, Alvinga kundze, Cīrulīšu Zelma ir tikai dažas no tām. Visiem režisoriem noder Lāsmas Kugrēnas prasme apvienot traģisko un komisko, absolūti nopietno ar pašironiju. Visbeidzot – ar jubilāri strādā viesrežisors Intars Rešetins izrādē “Aukle”, par ko Lāsma vienbalsīgā atzinībā iegūst teātra ceļojošo balvu kā gada labākā aktrise. Fascinējošais – maģiskais acu skatiens un supersaldā intonācija, kas aiz sevis slēpj rafinētu un slimu domu gājienu. Sasodīti žēl, ka sadzīves traumas dēļ, izņemot teātra kolektīvu, neviens šo izcilo aktrises darbu vēl nav varējis novērtēt. Bet jums atliek ticēt. Galu galā Lāsma Kugrēna viduvēji nemaz nespēj… Cita starpā par to varēs pārliecināties arī augustā pēdējās “Pūt, vējiņi!” izrādēs – vienīgajā iestudējumā, kur Lāsma spēlē kopā ar savu dēlu Jēkabu, ne mazāk harizmātisku skatuves personību, un to ir jāredz!
Lai veselība un spēks turpināt spēlēt uz Nacionālā teātra skatuves!
Teātra vārdā,
Ieva Struka