Romantiķim Hiršam 60
Mēdz teikt, ka šaha spēles prasmes dzīvē noder pilnīgi visās profesijās, un lai arī Juris Hiršs nav atklājis – prot vai neprot viņš spēlēt šahu, spēja izdomāt vairākus gājienus uz priekšu viņam piemīt no mazotnes, kad, aizgājis līdzi brālim pie Austras Pumpures, viņš pavisam jaunos gados nonāca mākslinieciski un nacionāli noskaņotu ļaužu pulkā. Tur viņš apguva ģitārspēli, iekrāja pūrā dziesmas un atrada domubiedrus, kā arī iemācījās likt lietā literāro talantu, kas iedzimis no abiem vecākiem, un vizuālo mākslu aicinājumu, tāpat kā mamma – tēlniece Vija Mikāne, kas pazīstama arī kā dzejniece Vija Gune. Tādējādi Juris ir kaķis, kurš krīt uz visām četrām un mākslas jomā var darīt jebko, kas jau apcerēts visos viņam veltītos rakstos šodien un agrāk. Ik tukšāku posmu teātrī Juris aizpilda ar daudziem darbiem un pienākumiem ārpus tā, tāpēc bauda popularitāti, kādu varētu vēlēties daudzi.
Pabeidzis Nacionālā teātra aktieru kursu mākslai nepateicīgajā valsts atjaunošanas laikā – 1990. gadā –, viņš visu mūžu tomēr bijis uzticīgs vienam teātrim, kur nospēlējis lomas visdažādākajā amplitūdā. Protams, tādas ar dziedāšanu ir bijušas šķietami priekšplānā, un tikpat daudz Juris spēlējis raksturlomas komēdijās, jo viņam piemīt viegli skeptiski ievirzīta humora izjūta iekš labestīgas psihofiziskās struktūras. Pie komiskajiem raksturiem piederas visu mīlētais Joske “Skroderdienās Silmačos”, Emīls “Salmu cepurītē”, Zigmunds “Pusdūšā”, Dzirna “Draudzes bazārā”, pie dziedošajiem varoņiem Francis Šobērs “Trejmeitiņās”, Fredijs mūziklā “Mana skaistā lēdija”, Ako “Indriķa hronikā”, visbeidzot – Žoržs izrādē “La KRITUSĪ” pavisam nesen. Pie romantiskajiem varoņiem – protams, D’ Artaņjans no “Trim musketieriem”.
Tomēr apaļā jubileja ir īstā reize, lai uzsvērtu lomas, kas neieguļas ne dziedamgabalos, ne spilgtu raksturu parādē, proti, tās, kurās režisoriem ir šķitis būtiski ielūkoties, kas varētu slēpties aiz šarmantā dzīves veiksminieka ādas.
Tā viens no nozīmīgākajiem darbiem bijusi sadarbība ar Ināru Slucku izrādē “Pīles lidojums klusumā” (2008), kur Juris spēlēja Vladimiru, ne mazāk interesants bija Jānis pie Mihaila Kublinska “Jūras velnos” (2010), Stīvs Heidebrehts pie Valtera Sīļa “Osedžas zemē” (2012), Rafa tēvs pie Elmāra Seņkova izrādē “Zēns” (2016), Vidvuds “Zilajā” pie Toma Treiņa 2017. gadā – tātad arī vairākiem jaunās paaudzes režisoriem. Bet vislielāko pārsteigumu citiem un arī sev Juris sagādāja prokurora Trocka lomā izrādē “Pinokio pelni”, kas tapa Viestura Kairiša režijā 2009. gadā, kur atklājās viņa prasme tēla domāšanā iekļūt līdz saknei. Savukārt kovida laiks neļāva iespēlēt un nospēlēt galveno lomu Valtera Sīļa “Perfektā teikuma nāvē”. Iespējams, tā ir vienīgā lieta, kas dažādu apstākļu sakritības dēļ nav īstenojusies līdz galam – apliecinājums, ka sirdī un dvēselē slēpjas noslēpums.
Toties literārās dāvanas Juris licis lietā, sacerot vārdus ne tikai savām dziesmām muzikālajās programmās, bet arī teātra izrādēm, taču visnopietnākais Jura sacerējums ir librets Valda Zilvera mūziklam “Bāskervilu leģenda”, kas uz Nacionālā teātra skatuves nonāca 2015. gadā. Tas bija sens abu kolēģu sapnis, kuram bija lemts piepildīties.
Jurim ir četri dēli, un jaunajā muzikālajā apvienībā “Lidotāji”, ko izveidojis Juris, dzied arī Jurģis Hiršs – Jura jaunības dienu kopija. Par to gandarījumu, kāds ir tad, ja dēli min tēvu
tēvu mestās laipas, dzied pat tautasdziesmās, tāpēc jādomā – Juris Hiršs savu 60 gadu jubileju sagaida laimīgs. Un ko tad vēl?
Varbūt ziedus jubilāram pēc nedēļas 13. martā, kad Juris Hiršs mirdzēs neaudzinātā miljonāra Harija Broka ādā pēdējā izrādē “Dzimusi vakardien”!
Vēlot veselību un labu ražu gan lauku mājās, gan mākslā,
Ieva Struka