“Tad nebij mums kausa, Nu vīna vairs nav”
(J. Skanis)
“Tā gan, tā gan, mīļie bērniņi, tā gan…” – vairākkārt nosaka viens no Jāņa Skaņa varoņiem – vecais zaldāts Burbeka tēvs izrādē “Ezeriņš”, kas teātrim ne tikai atnesa Spēlmaņu nakts Grand Prix, bet joprojām ir teātra repertuārā. Acīmredzami režisoram Elmāram Seņkovam kopā ar aktieru ansambli izdevās atminēt dzīves kodu par mūžu visā tā garumā, kaut arī Jānis Ezeriņš paguva nodzīvot vien līdz 33… Bet atpakaļ pie 12. janvāra jubilāra Jāņa Skaņa.
Ezeriņš
Pārlūkojot viņa paveikto ne tikai uz Nacionālā teātra skatuves, bet plašākā kontekstā, ir skaidrs, ka par viņu jārunā kā par… daudzcīņnieku. Sācis kā profesionāls sportists, proti, jaunībā ieguvis PSRS sporta meistara nozīmīti par rezultātiem augstlēkšanā, Jānis Skanis nonāk teātrī, kur, tieši tāpat kā sportā, iepriekš sasniegtajiem rezultātiem galvenā jēga ir nākamo rezultātu sasniegšana – vēl tālāk, vēl augstāk, vēl ātrāk. Jeb teātrī – vēl godīgāk, vēl dziļāk, vēl negaidītāk. Līdzās saviem varoņiem – Kajam izrādē “Cietsirdīgās spēles”, Kriksam “Spartakā”, Donam Žuanam, Oto Kesteram no “Trim draugiem”, Blaumaņa Joskem un vēl daudziem – aktīviem un romantiskiem, rezignētiem un liriskiem, ko dramaturģiskos materiālos ierakstījuši citi autori, Jānis Skanis piepilda savu radošo potenciālu, rakstot pats.
Spartaks
Cietsirdīgās spēles
Dons Žuans
Kā liels dārgums teātra simtgades mājaslapā glabājas ne tikai fotogrāfija ar sporta meistara nozīmīti vai fakts par viņa piedalīšanos Latvijas Olimpiskās komitejas atjaunošanā, bet arī viņa ar roku rakstīts dzejolis. Viens no dzejoļiem, kas tika izmantots autorvakarā “Svētdien, starp izrādēm” teātra Aktieru zālē. Cita starpā, Jānim būtu ko teikt arī par šīm rindām, jo viņa spalvai pieder vairāki publicēti kolēģu portretraksti, turklāt – kur, savulaik progresīvākajā no žurnāliem, žurnālā “Liesma”, cita starpā, tāpat kā viņa kursabiedram un otram šā gada jubilāram Valdim Lūriņam.
90. gadu vidus ir laiks, kad Jānis Skanis kopā ar Edmundu Freibergu un Svetlanu Bless strādāt pie teātra žurkas Kornēlijas un viņas bēdu brāļa circeņa Driskas dialogiem teātra politiskajam kabarē daudzu gadu garumā, viņu artistiskums un humora izjūta iet roku rokā ar, hm, sauksim to par pilsoniski aktīvu pozīciju – izmantot lielo skatuvi, lai runātu par apzinātu un neapzinātu muļķību, augstprātību un kaitniecību, ko praktizē politiķi un citi laicīgās varas turētāji šodienas Latvijā. Savukārt 21. gadsimta sākuma gados Jānis nolemj lekt nezināmajā un uz brīdi dodas prom no mājām – Nacionālā teātra, lai cīnītos ar iekšējām pretrunām, ko acīmredzami rada zināma rutīna un sajūta, ka neviens no tevis neko jaunu necer sagaidīt. Pat ja tas ir tikai brīdis, tas ir cienījams brīdis, jo īpaši kovidlaiks mums visiem atgādināja, cik patīkami atrasties drošībā. Visās šī vārda nozīmēs. No jaunāko gadu lomām noteikti jāmin vēl kāds viņa “sānsolis” – Dirty Deal Teatro nospēlētais Omes liktenīgais vīrietis, bet pats galvenais laikam tomēr ir “māju” lomas – jau pieminētais dzīves gudrais zaldāts “Ezeriņā”, mazā Čārlza tētis Čārlzs Eikens “Osedžas zemē”, arī Vesirōss “Zemē un mīlestībā”, Kalnkāja kungs izrādē “..bagātā kundze..” un Aizkrauklis iestudējumā “Uguns un nakts”.
Divi vienā
Pērs Gints
Uguns un nakts
Osedžas zeme
Katls
Lai radoša ideja vēl kādas latiņas pacelšanai!
Latvijas Nacionālā teātra apsveicēju vārdā,
Ieva Struka