Maz, pavisam maz
Evijai Krūzei – 50
Nē, šoreiz nav runa par dzīves gadiem, jo pavisam maz tie 50 nav. Runa ir par Māra Čaklā hrestomātiskajām rindiņām Imanta Kalniņa dziesmā – “Cik mēs viens par otru zinām”. Un attiecībā uz Nacionālā teātra aktrisi nu jau vairāk nekā 25 gadu garumā ikviens, ieskatoties sevī, varēs atzīt, ka zina pavisam maz, pat ja pirmajā brīdī liekas – “it kā – kopīgas darbdienas”. Evija reti uzsāk sarunu pirmā, reti iesaistās radošos vai sadzīviskos strīdos un diskusijās, reti uzturas teātrī ārpus mēģinājumu procesa, toties bieži smaida. Šogad – jo īpaši, kā tam būtu jābūt, atrodoties uz radoša viļņa, ko iezīmē ne tikai interesanti darbi teātrī un ārpus tā, bet arī godam nopelnītā Spēlmaņu nakts nominācija kā labākajai otrā plāna aktrisei par Mātes lomu izrādē “Ugunsseja” pie jaunā režisora Henrija Arāja. Un nominācija nebūt netika piešķirta par drosmi tik tuvu skatītājam atkailināt augumu, bet par augsto meistarību, niansēti atklājot ne tikai Mātes attiecības ar saviem pretrunu plosītajiem pusauga bērniem un vīru, bet – pašai ar sevi. Kāpēc ikdienas rutīna padara nīgru, kur paliek prieks, kā saglabāt pacietību un kad tā tomēr pazūd, ciktāl iespējams mīlēt cilvēkus, ko esi palaidis pasaulē, bet kuru sirdīm tev vairs piekļuves nav. Visbeidzot – kur ir tava vaina?
Kad 1996. gadā Evija beidz studijas Kultūras akadēmijā – tajā kursā, kas atklāja Zirgu pasta ēru Dzirnavu ielā – leģendārajos Pētera Krilova “Brāļos Karamazovos” viņa spēlēja Lizu – meiteni ratiņkrēslā, kuras kaprīzā daba dzima no dzīves netaisnības pret viņu. Un tūlīt pēc tam viņa kā vienīgā no kursa piekrīt Nacionālā teātra uzaicinājumam pievienoties “klasiķiem”. To, ka tam vajadzīga zināma drosme, saprot pēc gadiem, bet par tolaik pieņemto lēmumu Evija sarunā ir atbildējusi pavisam vienkārši – viņa gribējusi strādāt “īstā” teātrī. Seko virkne skaistu jauno meiteņu raksturu uz lielās skatuves dažādas pakāpes klasiskās interpretācijās pie Oļģerta Krodera, Mihaila Kublinska un Edmunda Freiberga, pat pie Alfrēda Jaunušana, bet nedrīkst nepamanīt, ka Evija arī jaunībā nav palikusi tikai uz lielceļa, bet iemēģinājusi dažādas takas, īpaši ja aicinājuši kursabiedri. Pie Regnāra Vaivara viņa spēlējusi ne tikai Aktieru zāles “Kalponēs”, bet arī teātrī “Skatuve” izrādē “Baltās laulības”. Pie Viestura Kairiša pusauga meiteni Riu Ingas Ābeles “Tumšo briežu” pirmiestudējumā Jaunajā Rīgas teātrī. Savukārt pie klasikas pieder Evijas nospēlētā Rūdolfa Blaumaņa Elīna “Skroderdienās”, titulloma Margaritas Garpes “Jūlijai”, Hermija Šekspīra “Sapnī vasaras naktī”, Petra Pāvila Kohouta “Māja Prāgā, paredzēta nojaukšanai”, Florēla Lopes de Vegas “Deju skolotājā”, Ketrina Artūra Millera “Skatā no tilta”, Monta (Matilde) Blaumaņa “Pazudušajā dēlā”, Avdotja Fjodora Dostojevska “Sarunās kaimiņistabās (Noziegums un sods)” un pat Paija un Sniegbaltīte… Cita starpā – Nacionālā teātra repertuārā franču autoru darbi nav pašsaprotama ikdiena, bet Evijas kontā ir pat 10 francūzietes. Acīmredzot tam ir iemesls, un visticamāk tam ir sakars ar šarmu.
Arī Evija zina, kas ir rutīna un īpaši tā, kas rodas, ja režisors piedāvā lomu, kurā no viņas sagaida seksapīlu un mirdzošas acis, tāpēc pirms gadiem desmit var runāt par tukšāku posmu viņas teātra dzīvē, ko viņa kompensē ar televīzijas un kino projektiem ārpus Nacionālā sienām, bet – kas dzimis teātrim, to dzīve nepārmācīs, tāpēc Evija pacietīgi ir audzējusi savu dzīves pieredzi, lai to ar jaunu sparu liktu lietā nu jau plašā amplitūdā. No kolorītiem tipāžiem, atklājot teicamu humora izjūtu, līdz varonēm. Tas, ko tagad redz uz skatuves – sākot ar Ebijas un de Renāla kundzes lomām pie Edmunda Freiberga ilgus gadus spēlētajā Jūdžina O’Nīla “Mīla zem gobām” un joprojām repertuārā esošajā Stendāla “Sarkanais un melnais” un beidzot ar jau pieminēto Māti “Ugunssejā” – ir augsta empātija pret savu varoni un uzmanība pret partneriem. Tas, ko redz mēģinājumos – augsta atbildības sajūta un pašatdeve arī tajos brīžos, kad režisors vēlīgi atļauj strādāt “puskājā”, jo notiek, piemēram, tehnisku lietu pārbaudīšana. Tas, ko dzird, ja beidzot uzrunā Eviju pašu un pierunā viņu izteikties profesionālajam teātra nozares žurnālam “Teātra Vēstnesis” (2021/IV), nevis t.s. sieviešu presei – profesionālie muskuļi ir uztrenēti, profesionālā psiholoģiskā noturība arī – piedāvājiet īstus profesionālus izaicinājumus un pārbaudiet, vai un kas ir tāds, ko Evija nevar. Viņa labprāt pierādīs, ka nav. Lai izdodas!
Daudz laimes dzimšanas dienā kolēģu vārdā,
Ieva Struka