No apgaismotās Jaunpiebalgas
Daigai Kažociņai – 50
Nemieram ir daudzas sejas, daļa no tām izpaužas fiziskā formā – nespējā nosēdēt uz vietas, vēlmē apceļot pasauli, sportiskā azartā un vēl un vēl, daļa garīgā un/vai intelektuālā – nespējā apstāties izziņas procesā, vēlmē aplūkot visu no dažādiem skatupunktiem, azartā apgūt atkal ko jaunu un vēl un vēl. Šodienas jubilāre Daiga Kažociņa, kas, formāli raugoties, veltījusi darbam Latvijas Nacionālajā teātrī visu pieaugušā cilvēka mūžu, pa vidu lielām un mazākām lomām ir paguvusi to, kas visiem nav pa spēkam – iegūt vēl divas augstākās izglītības – filozofijā un režijā, iestudēt vairākas izrādes, veidot raidierakstus, rakstīt esejas un veidot intervijas, spoži iemiesot Mēriju Grīnbergu jaunāko Kristīnes Želves biogrāfiskajā filmā “Mērijas ceļojums” un vēl un vēl.
Kas viņu dzen, to, domājams, nojauš viņa pati, bet šķiet, ka tam ir kāds sakars ar mūžīgo dzinēju, kas rosās viņas intelektuāli ievirzītajā prātā, atskabargainajā raksturā un emocionālajā dabā. Kad Daiga no Jaunpiebalgas nonāca Nacionālā teātra aktieru kursā, kas studijas beidza 2000. gadā, viņas vieta teātra štatā radās gana pašsaprotami, jo par jaunās sievietes māksliniecisko natūru šaubas neradās, ko viņa pati nostiprināja gan ar trauslo Vizbulīti Kublinska iestudētajā Raiņa lugā “Indulis un Ārija”, gan ar nervozo un viegli ievainojamo Ņinu Regnāra Vaivara atzinībām apveltītajā Vampilova “Vecākā dēla” interpretācijā Aktieru zālē. Šīm divām lomām drīz vien pievienojās Elīna Blaumaņa “Skroderdienās”, bet Daiga nebūtu Daiga, ja apstātos, tāpēc gariem, tumšiem, kupliem matiem apveltītā jaunā aktrise kādā dienā ieradās darbā ar kailu pakausi, droši vien, par šausmām daļai režisoru un teātra direktoram, bet teātrī parūkas glābj visu – arī trauksmainas un dumpinieciskas jaunās aktrises. Tāpēc drīz vien top arī divas lieliskas lomas pie Pētera Krilova – Ingas Ābeles dzīves pabērns Santa lugā “Dzelzszāle” un Dostojevska Soņa Marmeladova.
Pa šiem gadiem teātris ir ne tikai “pieradinājis” Daigu, bet arī viņa – teātri, tāpēc tā pavisam nopietni viņas sānsoļus filozofijā, kas ikdienā izpaužas kā āķīgi jautājumi, retoriskas piezīmes vai intelektuāli pārspriedumi, kolēģi neuztver, proti, ielaižas tajos līdz zināmai robežai, jo zina, ka tiks uzveikti. Spēja uz visu paraudzīties ne tikai caur aktieriem ierasto joku un paradoksu prizmu tomēr ir vērtīga lieta, tāpēc Daigas domas ir būtiskas tad, kad emocijas sit augstu vilni. Vilkme raudzīties dziļāk, iegrimt zem lomas teksta, kas iedrukāts eksemplārā, un prasme emocionālo dabu ievirzīt lomai nepieciešamajā racionālajā gultnē toties ļāvusi Daigai nospēlēt tādas sarežģītas lomas kā Katrīnu Deivida Oberna lugā “Pierādījums” un filoloģijas zinātņu doktori, dzejnieka Džona Dona daiļrades pētnieci Vivjēnu Bēringu Margaretas Edsones lugā “Prāts” pie Valtera Sīļa, un izrāžu nosaukumu radniecība acīmredzot nav nejauša. Bet tikpat sarežģītas lomas ir arī Māte, kas zaudē savu vienīgo dēlu liktenīgajā trijstūrī, Federiko Garsijas Lorkas lugā “Asins kāzas” un ekscentriskā “cilvēknīdēja” – rakstniece Patrīcija Haismita izrādē “Svešinieki vilcienā” pie Vladislava Nastavševa.
Savrup un tomēr līdzās jau nosauktajām jāmin arī tādas īstas aktiermeistarības virsotnes kā Marija Bīhnera “Voicekā”, Oze Ibsena “Pērā Gintā” un Zapa Lauznis “Ādama stāstā”, kas tapa, radoši sadarbojoties ar Kirilu Serebreņņikovu, Viesturu Kairišu un Indru Rogu.
Savukārt dzīves un radošās pieredzes amplitūdu visvieglāk ieraudzīt, ja ieskatās Daigas paveiktajā vienas vienīgas sezonas garumā – proti, pagājušajā, kas sākās ar intelektuālo Prokurores lomu izrādē “Terors” (rež. Valters Sīlis), turpinājās ar psiholoģiskā atslēgā slēgto Teu Elvstēdi izrādē “Heda Gablere. Atgriešanās” (rež. Edmunds Freibergs) un noslēdzās ar plastisko un noslēpumaino Šarloti Kordē groteskajā klaunādē par ļoti būtisko revolūcijas dzimšanas tēmu – “Marats/Sads” (rež. Klāvs Mellis un Rūdolfs Gediņš)…
Par to, cik bieži Daiga apciemo dzimto Piebalgu, ziņu trūkst, tomēr jādomā, ka tieši tur Daiga izlēmusi savā dzīvē krāt to mantu, ko kodes un rūsa nemaitā.
Omnia mea mecum porto.
To tad savā un kolēģu vārdā novēlu arī uz priekšdienām!
Ieva Struka