Pasaule pirms un ar Maestro
“Šajā žanrā – tikai tā. Ja neviens negrib tavu dziesmu dzirdēt,
ja neviens to negrib dziedāt vai spēlēt, nu, tad viss. Cauri.”
(no intervijas J. Jerohomovičam KDi, 7.01.2021)
Cilvēkam, kurš piedzimis Latvijā pēc Raimonda Paula “Mežrozītes” uzvaras Mikrofona aptaujā 1968. gadā, ir ārkārtīgi grūti iztēloties dzīvi Latvijā bez šīsdienas jubilāra melodijām. Vienlaikus mākslas spēks ir balstīts iztēlē, un Nacionālā teātra pēdējā desmitgadē uz lielās skatuves ir pabijušas pat divas izrādes, kuras palīdz saprast, kas Latvijā bija pirms tam un kā tas bija, kad Maestro Raimonds Pauls vēl bija tikai jaunais pianists un komponists Pauls.
Pirmā no tām ir “Leo. Pēdējā bohēma” Edmunda Freiberga režijā, kuru Maestro veltīja savam jaunības draugam gleznotājam Leo Koklem un kurā uz skatuves pie klavierēm bija ne tikai viņš “te un tagad”, bet arī toreiz – 20. gadsimta 60. gadu sākumā kopā ar savu tikko apņemto sievu Lanu, kuru lomās iejutās Ģirts Liuziniks un Anta Aizupe.
Otrs darbs ir Pētera Pētersona lugas “Man 30 gadu” iestudējums Ināras Sluckas režijā, kura pēdējās divas izrādes uz nezināmu laiku ir attālinājis nolāpītais vīruss. Šī ir pirmā teātra izrāde, kam Maestro komponēja mūziku un tas notika tālajā 1962. gadā, cita starpā, vēl pirms “Mežrozītes”. Kopā ar Juri Vaivodu “Man 30 gadu” muzikālā partitūra 2018. gadā tika papildināta ar virkni citu Maestro jaunības melodiju, kurās visās jūtama ne tikai viņa melodika, bet arī mīlestība uz džezu. Pēc “Man 30 gadu” Pauls Nacionālajā teātrī ir iegriezies vairākkārt, bet taisnības labad jāatzīst, ka mēs neesam unikāli, jo viņš un viņa mūzika ir pabijuši uz visu lielo teātru skatuvēm, pat vienā no nesenām Jaunā Rīgas teātra izrādēm – “Vēstures izpētes komisija”. Nacionālais teātris ir unikāls tikai ar savu “pirmās izrādes” faktu un ar to, ka ģeogrāfiski atrodamies vistuvāk viņa mājām, tā teikt, jāpāriet pāri ielai un viņš ir pie mums. Starp pirmajiem “Man 30 gadu” un jaunākajiem “Man 30 gadu” ir visa Raimonda Paula krāsainā un muzikālā dzīve, kuru šais apsveikuma vārdos nav iespējams iekļaut.
Tomēr dažas Nacionālā teātra izrādes ar viņa mūziku jubilejas reizē ir jāpiemin. Jaunā paaudze mājās dungo dziesmas no “Sudraba slidām”. Ne tikai Latvijas Radio 2 skan, bet pat dejotāji dejo “Palaid puķīti pa dambi” no “Draudzes bazāra”. 21. gadsimta Kerijai ir Ditas Lūriņas vai Marijas Bērziņas vaibsti un balss, bet teātra muzikālā arhīva krātuve glabā daudz mazāk pazīstamas Maestro melodijas. Te var atrast viņa komponētu tango izrādei “Ļubova Jarovaja”, valšus izrādei “Juris Indrups” un džeziskas melodijas no Gunāra Priedes lugas “Miks un Dzilna” iestudējuma 20. gadsimta 60. gados. Te dzirdam spēcīgo “Kurzemes meža” kora dziedājumu no izrādes “Tikai muzikants” 80. gadu vidū. Un kas tik vēl nav atrodams citu teātru krātuvēs… 80. gados kādā no Mikrofona aptaujas koncertiem Raimonds Pauls uz skatuves dabūja dāvanā dzīvu sivēnu. Nekāds labais gals sivēnu, visticamāk, nesagaidīja un par mājdzīvnieku tas nekļuva, tāpat arī cilvēku domas tā laika saziņas līdzekļos atšķīrās – vieniem likās neizdevies joks, otri aizstāvēja dāvinātāju labo gribu un pāri malām plūstošo sirsnību. Tagad, ar krietnu laika atskatu, šī dāvana tomēr liekas simboliska.
Sirsnību no daudzu paaudžu, abu dzimumu, dažādu tautību cilvēkiem Pauls saņem joprojām, bet viņa humora izjūta ir tik nevainojama, tik nelatviski melna un asa, ka sivēns šķiet tikai nevainīga odziņa Maestro paša stāstīto un izspēlēto joku kontekstā, kurus, visticamāk, neviens nepieraksta.
Ko Paulam varam uzdāvināt mēs šodien? Bija iecerēts koncerts kopā ar Elīnu Garanču, bet tas pārcelts uz 23. un 24. jūliju. Visas biļetes derīgas! Tāpēc 12. janvārī mēs varam tikai publiski apliecināt savu pateicību, savu cieņu un savu mīlestību.
Uz tikšanos!