Man 90 gadu
Nopietni nenopietns veltījums Maestro jubilejā
Mūsu teātra dzīvē ir bijuši periodi, kad Raimonds Pauls pie mums ir redzams biežāk nekā televīzijā, un tad atkal tādi posmi, kad mēs dungojam viņa dziesmas ar vadmotīvu “viss nāk un aiziet tālumā…”, jo Maestro redzams tikai un vienīgi tālumā. Bet kāda tad ir mūsu attiecību vēsture?
Kurš pirmais?
Vēsturiskais strīds starp mums un Leļļu teātra “Saslauku veci” 1962. gadā joprojām nav atrisināts. Mēs uzstājam, ka tas tomēr būs bijis pie mums, kad pirmoreiz atskan Maestro mūzika teātrim, jo jubilejas reizē izrādes nosaukums “Man 30 gadu” ir daudzkārt pateicīgāks par “Saslauku veci”. Tātad – lai dzīvo Maestro komponētā dziesma par līko gurķi, ko Pētera Pētersona speciāli mums rakstītajā lugā dziedāja Velta Līne, bet pēc daudziem gadiem atkārtoja Dita Lūriņa. Top mūzika vēl dažām izrādēm, un tad jaunais un daudzsološais komponists strauji kļūst par populāro, aizņemto un visu mīlēto Raimondu Paulu.
Kurzemes mežs
Pēc daudzu gadu klejošanas pa estrādi un Dailes teātri, 1987. gadā Raimonds Pauls, kurš pa šiem gadiem izaudzis līdz Maestro titulam, atgriežas pie mums, lai vēlreiz sadarbotos ar tuvu ģimenes draugu Pēteri Pētersonu, un top kormūzikas cikls izrādei “Tikai muzikants”. Pazīstamā no dziesmām satricina līdz kaulam un liek cilvēkiem celties kājās, tik ļoti viņus uzrunā himniskais apliecinājums – “nedrebēs, nesalīks Kurzemes mežs”, jo tie koki mežā esam mēs – latvieši. Straujiem soļiem tuvojas atmoda.
Puķīte pa dambi
Grūti noticēt, ka starp “Tikai muzikants” un Ādolfa Alunāna lugu “Draudzes bazars”, ko Edmunds Freibergs 2006. gadā iestudē kā asprātīgu dziesmu spēli, teātrī skan tikai tās Maestro dziesmas, ko viņš komponējis kādam citam – teātrim, kino, estrādes solistam/-ei. Un tad tandēmā ar draugu Jāni Peteru top cikls, kas iznāk kompaktdiskā un aizceļo uz zaļumballēm.
Dzērvju klaigas
Tik savdabīgā kombinācijā kā Maestro dziesmas skan Viestura Kairiša iestudētajos “Mērnieku laikos”, tās uz mūsu skatuves citkārt nav skanējušas. Vīru kora “Gaudeamus” grupa Ivara Cinkusa vadībā piedalās kā lauku kluba amatieru koris un goda mielasta laikā diriģenta funkcijas pārņem arī Gundara Grasberga Pietuka Krustiņš. Skan gan “Hallo, Rostoka”, gan “Cīrulīti, mazputniņ”, bet pāri visam – “Līku loču upe tek”, kas izmantota Prātnieka rīta vingrošanas ainā.
Kerijas laiks
Pirmais un varbūt pat vislabākais latviešu mūzikls arī pieder Maestro rokai, kaut arī tas tapis drūmākajos padomju laikos. Tā nonākšana uz mūsu skatuves 2008. gadā ir pašsaprotama, jo teātrī tolaik ir pat divas aktrises, kas abas var iemiesot smeldzīgo stāstu par kādas meitenes alkām pēc laimes – proti, Dita Lūriņa un Marija Bērziņa. Režisores Gaļinas Poļiščukas interpretācijā, kas stāstu rāda kā filmas uzņemšanu par izcilo skatuves mākslinieci, kurā atskatās uz to, kāds bijis viņas ceļš. Šajā lomā Astrīda Kairiša, kura mēmi izdzied “Likteni, likteni, pažēlo, nerunā…”
Par draudzību
Tobrīd teātri jau pāris gadus vada Ojārs Rubenis, tāpēc draudzība kļūst aktuāla tēma arī Maestro dzīvē – viņi vairs nav tikai kaimiņi Basteja bulvārī, mūsu tā laika direktors zināmā mērā kļuvis par Maestro “audžudēlu”, tā ievirzījusies dzīve. Un saruna pēc sarunas, kamēr kopā ar režisoru Edmundu Freibergu dzimst doma par atgriešanos Maestro jaunībā un veltījumu gleznotājam Leo Koklem izrādē “Leo. Pēdējā bohēma”. Tā ir unikāla iespēja ne tikai atgādināt par nežēlīgo padomju laikā, bet arī par skaisto – par to, cik vienkārši bez mobilajiem telefoniem un vispār bez telefoniem bija satikties cilvēkam ar cilvēku. Maestro atklāj daudzas lappuses no draudzības ar Leo, tostarp varbūt pašu būtiskāko – Kokle uzreiz un bez jautājumiem iekļāvis savā draudzības lokā tolaik pavisam jauniņo, tikko uz Rīgu atbraukušo Lanu. Maestro pašu tuvāko cilvēku.
Sudraba slidas
Kā Edmunds Freibergs pierunā Maestro mesties atpakaļ bērnībā un sacerēt mūziku “Sudraba slidām”, atmiņas pabalējušas, tomēr “Sudraba slidas” mūsu repertuārā ir joprojām, tās patīk lielajiem (nostalģija) un mazajiem (teātrī var slidot un labais vienmēr uzvar!). Atjaunotajai versijai jāparādās uz skatuves 2027. gada decembrī, un visi, kas ar tām izauguši, noteikti varēs klausīties mazā Hansa un mazās Grēteles dziesmās vēlreiz, uzburot acu priekšā sniegotās Nīderlandes ainavas.
Trubadūrs uz ēzeļa
Runa ir par dzejnieku Jāni Sudrabkalnu, kura dzeja iedvesmojusi Maestro ironiski satīriskām un liriskām melodijām, tomēr unikālais šajā satikšanās reizē ar režisoru Valdi Lūriņu, aktrisi Ditu Lūriņu, aktieriem Gundaru Grasbergu un Mārtiņu Brūveris ir kamerstila iestudējums teātra Jaunajā zālē 2013. gada pavasarī. Maestro, kuram pieder visas lielākās koncertzāles Latvijā un daža laba arī ārpus tās, ir ar mieru būt pie klavierēm vienā no vismazākajām teātra telpām.
Paulam – 75 un 80, un 85…
Kaut arī laika ziņā šie kopdarbi jau ir pagātnē, tā liekas pavisam nesen – pirms 15 gadiem Maestro savā jubilejā īstajā dienā kāpa uz skatuves reizē ar aktieriem un viņu runāto dzeju, ko dažādos laikos sarakstījuši viņa iecienītākie autori, pirms 10 – Nacionālā teātra aktieri iejutās Maestro ievērojamāko solistu ādā, savukārt pirms 5 gadiem Maestro jubileju svinēja neīstajā dienā, toties īstenojot senu sapni uzstāties kopā ar Elīnu Garanču, kura, cik zināms, ieradusies Rīgā arī šogad, lai sveiktu Maestro īstajā dienā un viņa izvēlētajā vietā.
Par tiem nākamajiem desmit!
Latvijas Nacionālā teātra Maestro talanta cienītāju, mīlētāju un pielūdzēju vārdā,
Ieva Struka
