Brīvkundzes svētku dienā!
Attiecībā uz visu pasaules teātru aktieriem pastāv tāds profesionāls jēdziens kā uznākt vai neuznākt uz skatuves ar sava tēla biogrāfiju. Dažādu apstākļu dēļ nereti aktieris nevar/neprot/negrib nospēlēt sev atvēlētajā skatā to, kas ar viņa tēlu ir noticis pirms brīža un pirms mūža. Interesantā kārtā līdzīgu skatapunktu var izmantot arī attiecībā uz paša aktiera personību un dzīves laikā sakrāto garīgo un cilvēcisko pieredzi. To var atstāt aiz skatuves, varbūt pat aiz teātra sienām, un to var izmantot savā un sava tēla labā.
“Asins kāzas”
Un kaut arī šīs dienas jubilāre aktrise Lolita Cauka ir cilvēks ar teicamu humora izjūtu un ar aicinājumu uz ēverģēlībām, kas radīja lielu kārdinājumu apsveikuma vārdus viņai rakstīt nenopietni, ķeroties pie raksta, sapratu, ka aiz jokiem var pazaudēties dažas būtiskas un vērtīgas lietas, par ko liek domāt viņas dzīve. Jo Lolita ir tieši tas cilvēks, kas uz skatuves prot atklāt dzīves laikā sadzīvoto un saprasto.
“Bagātā kundze”
“Izlaižot” blondo amazoni Rūtu, vienīgo lielo Lolitas Caukas kinolomu no “Vella kalpiem”, retrospektīva aizved no vienas Blaumaņa varones līdz citai. No Liepājas teātrī nospēlētās Kristīnes “Ugunī” līdz Indrānu mātei Nacionālā teātra “Indrānos”, kas, nule kā iemūžināti videoversijā, jādomā, vēl ilgus gadus kalpos skolasbērniem kā liecība tam, kas ir Blaumanis, pat ja viņa vārdu dziļums tai vecumā vēl netrāpa par arhetipisku zīmi tavām un vecāku attiecībām. Lolitas Caukas Indrānu māte noveco acu priekšā viena iemesla dēļ – naids vecāku un bērnu starpā saēd sirdi. Un šī nu ir lieta, no kuras dzīvesgudri viņai pašai izdevies izbēgt, uzaudzinot kaut arī vienīgo, bet – ak, tik talantīgo fotomākslinieku Kristapu Kalnu.
“Indrāni”
Dažādu iemeslu, vairāk subjektīvu nekā objektīvu, dēļ Lolitas Caukas ceļš uz Nacionālā teātra aktiermākslas virsotnēm nebūt nav rozēm kaisīts, par ko jau minēts gan dažādos jubilārei veltītos rakstos, gan viņa pati stāstījusi intervijās, bet nav ļaunuma bez labuma – tāda godprātība, kāda pret darbu un katru lomu ir Lolitai Caukai, nebūt nav bieži sastopama parādība. Tas, kas jaunībā šķitis pašsaprotami dāvāts un pēc tam tapis atņemts, tomēr bijis pietiekami dārgs, lai nepadotos, lai neaizbēgtu, un ir viņu darījis reizē stipru un reizē pieticīgu, reizē skeptisku un reizē pazemīgu. Tas ļauj apzināties savas dzīves pieredzes skarbumu un tomēr allaž šaubīties, analizēt, saprast un padarīt arvien labāku. Kaut kādā ziņā līdzīgi ir bijis režisora Mihaila Kublinska dzīvē, un varbūt tieši tāpēc viņi abi satikās, lai taptu vairākas skaistas lomas, kas Lolitai Caukai ļāva noticēt sev un ieņemt savu vietu Nacionālajā teātrī. Vispirms bija komivajožiera sieva Linda A. Millera “Ceļojošā komija gals” uz lielās skatuves, par ko saņemta Spēlmaņu nakts balva (1999), kam sekoja jau citas skaistas lomas Aktieru zālē, no kurām nozīmīgākā laikam būs Marija S. Cveiga “Leģenda par kādu mūžu”.
“Ceļojošā komija gals”
“Leģenda par kādu mūžu”
Paralēli tam, ka lomu daudzums un lielums pieaug, ir vēl divas lietas, ar ko Lolita nodarbojas savos brieduma gados un kas, jādomā, ir paliekošāku nozīmi nekā atsevišķu lomu emocionālais nospiedums skatītāju subjektīvajā atmiņā. Proti, vairāk nekā 25 gadus viņa ir līdzās vīram – ķirurgam Dainim Kalnam – viņa mīlestības darbā – Siguldas Opermūzikas svētku rīkošanā, praktiski palīdzot organizatoriskos jautājumos un emocionāli uzņemot visus tos zibeņus, kas neizbēgami šķiļas augsta stresa apstākļos. Un ne mazāk sarežģīti ir bijis vadīt Latvijas Teātra darbinieku savienību (2000 – 2009), ko Lolita Cauka pārņem brīdī, kad savienības prestižs ir zems un plašā saimniecība zaudējusi vērtību. Šis ir amats, kur pretēji teātrim ir noderīgs viņas asais prāts, dzelžainā loģika un godīgums. Pēc trīs pilnvaru termiņiem vadību uzticot Daigai Gaismiņai, Lolita ar pilnu sparu atgriežas teātrī, lai nospēlētu divas spožas un vairākas labas lomas, bet šoreiz tomēr par spožajām. Tāda ir Violeta Vestone – trīs meitu māte T. Letsa “Osedžas zemē” (2012). Nopīpētā balsī ar īsi apcirptu zēngalviņu, ciezdama fiziskas sāpes audzēja dēļ, viņa dragā pa savas ģimenes locekļu dzīvēm kā tanks, apliecinot cilvēka dabas mūžīgo egocentrismu. Par šo lomu Lolita saņem Spēlmaņu nakts nomināciju kā Gada aktrise. Otra spoži nospēlēta loma ir Aspazija Kirila Serebreņņikova poētiskajā skatuves versijā par Raini – izrādē “Raiņa sapņi”, kam seko Spēlmaņu nakts balva. Un, neiegrimstot detaļās, šī jau atkal ir kāda estētiska taisne, kuras vienā galā klasiska loma klasiskā dramaturģijā, bet otrā galā – “multifunkcionāls” tēls, kas izrādes laikā veic daudzus un dažādus uzdevumus, no kuriem jaudīgākais ir veļu laivā runātie vārdi, ka cilvēka dzīvi un nāvi nešķir bezdibenis, kā varētu likties.
“Osedžas zeme”
“Raiņa sapņi”
Pirms pāris gadiem Lolita Cauka nolēma aiziet no teātra štata, lai atgrieztos situācijā, par kuru sapņojam mēs visi – brīvība izvēlēties. Un izvēlas Ortu “Pūt, vējiņos!”, par ko saņem balvu kā Gada labākā aktrise otrā plāna tēlā. Tomēr mani nepamet sajūta, ka tam ir vēl kāds iemesls. Proti, turēšanās pie Kaudzīšu Reiņa atziņas, ka labāk lai manis desmitreiz pietrūkst, nekā vienreiz paliek pāri.
“Pūt, vējiņi!”
“Pērnvasar negaido”
“Šis bērns”
Un tā arī ir – Tevis, Lolita, teātra ikdienā nereti pietrūkst!
Veselību un joku dzīšanu kopā ar mazbērniem vēlot,
pilnā nopietnībā
Ieva Struka un kopā ar viņu – visi Tavi Nacionālā teātra kolēģi.