Starptautiskajā Teātra dienā, 27. martā, Eduarda Smiļģa Teātra muzejā norisinājās Teātra dienas balvu pasniegšanas ceremonija, ko ik gadu rīko Latvijas Teātra darbinieku savienība (LTDS) sadarbībā ar Latvijas Kultūras akadēmijas Eduarda Smiļģa Teātra muzeju.
Kā portālu “Delfi” informē LTDS pārstāve Undīne Preisa, Lilitas Bērziņas balvu par izcilu, spilgtu aktierdarbu teātrī iepriekšējo sezonu laikā saņēma Dailes teātra aktrise Ilze Ķuzule-Skrastiņa. Harija Liepiņa balvu par izcilu, spilgtu aktierdarbu iepriekšējo sezonu laikā saņēma Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra aktieris Jakovs Rafalsons, Eduarda Smiļģa balvu par spoži inscenētajām pēdējo gadu izrādēm saņems režisors Viesturs Kairišs, Jēkaba Dubura balvu par izciliem sasniegumiem skatuves mākslas pedagoģijā saņēma režisors Edmunds Freibergs, savukārt Helēnas Tangijevas-Birznieces balvu par izciliem panākumiem baleta izrāžu izpildītājmākslā, kā arī par aktīvu darbību baleta pedagoģijā Latvijas Profesionālā baleta asociācija pasniedza Zanei Lieldižai-Kolbinai.
Jēkaba Dubura balva
Edmunds Freibergs pēc studijām Jāzepa Vītola Latvijas Valsts konservatorijas Teātra fakultātē (1970) kļuva par Valmieras Drāmas teātra, bet no 1974. gada par tagadējā Latvijas Nacionālā teātra aktieri. 1976. gadā iestudējot L. Andrejeva “Tas, kurš saņem pļaukas”, pievērsās režijai un ir iestudējis izrādes ne tikai savā teātrī, bet operas un operetes arī Nacionālajā operā un Siguldas Opermūzikas svētkos. Pārstāvot latviešu teātrim tradicionālo psiholoģiskā vai dzīvā procesa aktiermākslas izpausmes veidu, jau no 1975. gada Edmunds Freibergs ir aktieru meistarības pedagogs, vispirms Jāzepa Vītola LVK, kur viņš no 1986. gada līdz 1993. gadam bija arī Teātra mākslas katedras vadītājs.
Līdz ar pirmā Latvijas Kultūras akadēmijas aktieru kursa izveidošanu (1993.) Edmunds Freibergs bija aktiermākslas programmas vadītājs, profesors un daudzu toreiz jauno, tagad jau ievērojamo skatuves mākslinieku pedagogs: Artūrs Skrastiņš, Kaspars Znotiņš, Baiba Broka, Dita Lūriņa, Mārcis Manjakovs, Egils Melbārdis un daudzi citi aktiera meistarības pamatus ir apguvuši Freiberga vadībā. Viņš vienmēr ir ļoti labi sabalansējis metodisko un profesionālo aktiera apmācības metodi ar citiem saviem kolēģiem, tāpēc tik veiksmīgi viņš varēja strādāt tandēmā gan ar Pēteri Krilovu un Annu Eižvertiņu, gan ar Māru Ķimeli un Ainu Matīsu un citiem pedagogiem. Pats, būdams ļoti labs aktieris, spēj topošajiem aktieriem iedot daudzas svarīgas profesionālas zināšanas un precīzi norādīt katra individuāli nepieciešamo mākslinieciskās attīstības virzienu.
Eduarda Smiļģa balva
Balva režisoram Viesturam Kairišam tika pasniegta par spoži inscenētajām pēdējo gadu izrādēm Latvijas Nacionālajā teātrī – pasaules mūzikas un dramaturģijas klasikas simbiozes triloģiju – Raiņa/Vāgnera “Uguns un nakts”, H. Ibsena/E. Grīga “Pērs Gints”un O. Vailda/R. Štrausa “Salome”, Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī iestudēto V. Šekspīra “Karali Līru”, kā arī Latvijas Nacionālajā operā un baletā iestudēto Dž. Pučini “Vīlas. Džanni Skiki”.
“Uguns un nakts”, kas tika iecerēta kā izrāde par varoni mūsdienās un viņa ceļu uz sava uzdevuma izpratni, pasaules politisko notikumu kontekstā ieguva daudz vērienīgāku vēstījumu – par Latviju šodien, par tās lokālo vadoņu nespēju vienoti nostāties pret ārējiem apdraudējumiem un pilnīgu vienprātību materiālo labumu iegūšanā, par manipulāciju ar Lāčplēsi – kareivi un Lāčplēsi – vadoni, par Rīgas atdošanu svešzemju tirgotājiem utt.
Sadarbībā ar māksliniekiem Reini un Kristu Dzudzilo režisors atrada askētisku, bet precīzu stilistiku, kādā atrisināt daudzo simbolisko darbības vietu mūsdienīgu atveidi, vēl vairāk paspilgtinot to, ka “Uguns un nakts” ir šodien aktuāla luga.
Sezonu vēlāk Viesturs Kairišs iestudē Henrika Ibsena “Pēru Gintu” kā lielās drāmas – lielās mūzikas sintēzes triloģijas otro daļu. Ibsena lugu Kairišs interpretē kā tikpat aktuālu varoņa pašanalīzi un garīgo ceļu līdz sevis apzināšanai, ko noteikti jāsasniedz vēl dzīves laikā, lai nāves brīdī aptvertu šīs lielās “pārejas” nozīmi un jēgu. Arī šai izrādē kopā ar abiem Dzudzilo Kairišs atrod mūsdienīgu valodu sarežģīta poētiska teksta kompaktai skatuves versijai. Un arī šoreiz Kairiša sabiedrotais ir Uldis Anže, kurš Pēra Ginta lomā nospēlē tikpat milzīgu cilvēka attīstības amplitūdu kā Lāčplēsī.
Triloģijas trešā daļa – Oskara Vailda “Salome” tapusi gluži nesen, un tās centrā ir jautājums par mīlestību un tās dažādājām izpratnēm cauri laikmetiem un kultūrām. Titulloma uzticēta jaunajai aktrisei Agnesei Cīrulei, kuras uzdevums ar savu neparasto personību, kam piemīt, režisora vārdiem runājot, nevainīgums un erotisks vilinājums vienlaikus, pārliecināt par savas rīcības vienīgo iespējamo veidu.
Visas trīs izrādes ir tieši saistītas ar Smiļģi – režisoru gan izvēlēto māksliniecisko risinājumu, gan saturiskā mēroga ziņā.