Sūtām sveicienus Ogres teātra vadītājam, mūsu bijušajam kolēģim apaļajā jubilejā, atsaucot atmiņā dažas spilgtas epizodes no viņa paveiktā Latvijas Nacionālajā teātrī.
Jubilejas apsveikumus nereti sāk ar gaviļnieka skolas gaitām un pirmajiem sasniegumiem, bet Jānim piestāvētu neordinārāks piegājiens, tāpēc, lai vispirms sakām paldies par “Pepiju” un “Superdetektīvu Blūmkvistu” – viņa režijā abi Lindgrēnas bērnu romāni kļuva par latviešu jaunās paaudzes “grāvējiem” gadsimtu mijā. Viņš angažēja izrādēm komponistu Arni Medni, kas sacerēja dziesmas, trāpot mērķauditorijai tieši sirdī, un dziesmu par Kukarambu pēc izrādes dungoja arī mērķauditorijas vecāki un vecvecāki.
Pirms pārcelties uz Ogres teātri pavisam, Jānis vairākus gadus strādāja kā producents un atbildēja galvenokārt par viesizrādēm novados, tas bija un joprojām ir amats, kas prasa zināmu runas veiklību, elastību un spēju izturēt augstu adrenalīna līmeni. Acīmredzot tāpēc paralēli tiešajiem darba pienākumiem viņš iegrima kino pasaulē un alkatīgi sekoja līdzi novitātēm, īpaši Eiropas kino, un iepazīstināja ar tām arī kolēģus. Savukārt kino pasmeltais mērogs ar katru gadu vairāk padarīja producēšanu pārlieku nepretenciozu, un vēlme likt lietā personisko radošo pieredzi un mākslinieciskos pieredzējumus, kā arī Ogres teātra gadu no gada plūktie lauri amatierteātru skatēs ļāva pieņemt lēmumu veltīt savu dzīvi tikai režijai.
Jānis ir dzimis diriģenta un komponista, ilggadēja Operetes teātra galvenā diriģenta Jāņa Kaijaka ģimenē, un mūzika pavadījusi visu viņa radošo darbību. Kaut arī 1975. gadā Jānis ienāca Latvijas Nacionālajā teātrī ar lomām dramatiskā repertuārā un ir nospēlējis gan Orestu L. Ģurko “Elektra – mana mīla”, gan Tibaldu Šekspīra “Romeo un Džuljetā”, 20. gadsimta 80. gadu bērni izauga ar viņa Velsas princi “Princī un ubaga zēnā”. Jau pirms tam kopā ar kursabiedriem bija tapis uzvedums “Klavierkoncerts”, kurā skanēja Ojāra Vācieša dzeja un Jāņa paša kompozīcijas.
Savukārt Raiņa Tots, kas tapa Trešās atmodas gados, pat ja neieguva to rezonansi publikā, ko režisors Oļģerts Kroders bija iecerējis, ir sava veida Jāņa Kaijaka aktieriskā virsotne – mākslinieks, kura mērķis ir grūti savienojamais “būt pašam” un “veltīt sevi citiem”.
Veselību un radošu garu vēlot
Latvijas Nacionālā teātra vārdā,
Ieva Struka