Izcilā Nacionālā teātra skatuves māksliniece Velta Līne šodien pieminama 100. dzimšanas dienā.
Būdama ne tikai liela aktrise, bet arī vārda tiešā nozīmē asprātīgs cilvēks, Velta Līne izlēma, ka viņu būs pieminēt biežāk nekā tikai apaļās un pusapaļās jubilejās, tāpēc “iedibināja” pati savu ceļojošo balvu – Antas Klints gredzenu, ko saņem aktrise, kas sezonas laikā uz skatuves mīlējusi vispārliecinošāk un liktenīgāk. Te nu atliek nosaukt trešo viņas personības šķautni – dzīvesgudra sieviete, jo, pēc viņas domām, īstas kaislības un īstas mīlestības uz skatuves paliek aizvien mazāk, tāpēc tās aktrises, kas to vēl prot, ir cildināmas īpaši.
Veltas Līnes lielākais meistarstiķis, kas nebūtu iespējams bez tobrīd iesācējas režisores Indras Rogas un partneres Ināras Sluckas, bija nospēlēt vecu aktrisi, konkrēti, izcilo krievu aktrisi Fainu Raņevsku izrādē “Divas sirdis” tā, lai Spēlmaņu nakts žūrijai neatliktu nekas cits, kā piešķirt Gada aktrises balvu par šīs lomas tēlojumu tieši gadu pēc tam, kad viņai bija piešķirta balva par mūža ieguldījumu teātrī. Tas bija tālajā 2003. gadā 80 gadu vecumā. Protams, gadi ir gadi, un Faina patiešām arī bija skaists atvadu pasākums, pirms kura naktīs nebija iespējams gulēt un pēc – tāpat.
Velta Līne pati mēdza ironiski pasmīnēt, bet varbūt pašapzinīgi pasmaidīt par to, ka tieši viņa ir izspēlējusies visas iespējamās mīlētāju lomas, kamēr tuvākajām kolēģēm Lidijai Freimanei un Elzai Radziņai nācies spēlēt vairāk raksturu vai padomju pilsoņu… Raugoties uz jubilāres dzīvi no putna lidojuma, tieši tā arī bija – Zenta, Liena, Natālija Petrovna, Ofēlija, Margerita Gotjē, Nora, Ņina Zarečnaja, Adela, Dezdemona, Dina, Larisa un daudzas, daudzas citas. Viņas kontā ir tāda loma kā Nezināmā, un simboliski ar to var apzīmēt visas pārējās viņas nospēlētās lomas, jo laiks iet un visas nospēlēto mīlētāju asaras, ciešanas un kaisle kļūst par vienu vienīgu dzīves lomu…
Un tomēr – tieši tāpēc, ka jau pieminētā Ināra Slucka 2018. gadā atgriezās pie Pētera Pētersona drāmas “Man 30 gadu”, Veltas Līnes jubilejā jāpakavējas pie Rozes lomas. Tā ir šerpa rakstura sieviete, kas dzīvē pieradusi iegūt to, ko vēlas, bet – izcīnot šādu statusu, un tad ir liktenīgie trīsdesmit, kas liek viņai aizdomāties, vai iegūtais ir sagādājis viņai laimi un kas vispār ir laime. Pirms pieciem gadiem šo lomu nospēlēja Dita Lūriņa, bet Roze ir sarakstīta speciāli Veltai Līnei tālajā 1962. gadā. Protams, kā visi šādi darbi – aiz grūti noslēpjamas jūsmas par aktrises sievišķīgo starojumu, teiksim tā. Roze kļuva par atslēgas vārdu Veltas Līnes tālākai dzīvei – viņa ziedēja skaisti, prata iedurt nežēlīgi un bija trausla un karaliska reizē. Bet gredzens ceļo. Šogad – pie Ditas. Un par to pašu Margeritu Gotjē, ja tā ņem. Pat ja mūsu “La KRITUSĪ” versijā viņu sauc par Violetu.
Pieminot Veltu Līni simtgadē,
Ieva Struka