Scenogrāfam Andrim Freibergam aizejot

Esi tu pats

Mēs maz zinām par Andra Freiberga dzīvi pandēmijas laikā, jo bailes visus sadzina pa mājām un tad, kad durvis atvērās, mēs nepamanījām, ka daži tajās palikuši. Vēl mazāk mēs zinām, ko Andris Freibergs domāja par pasauli pēc 24. februāra. Viņš starp savām labākajām izrādēm allaž pieminēja izrādes, kurās karš piespiež cilvēkus pie sienas un pārbauda viņu cilvēcību – V. Rozova “Lido dzērves”, B. Brehta “Trešās impērijas bailes un posts” un G. Priedes “Centrifūga”. Jā, tās nav Nacionālajā teātrī tapušas izrādes, bet Andra Freiberga dzīves un darba mērogs sen plūda pāri viena vai otra teātra spēles telpām, un galu galā tie, kas to nezina, nelasīs arī šīs rindas.

Līdz šiem mūsdienu pasaules eksistenciālajiem pagrieziena punktiem 21. gadsimtā Andris Freibergs bija sastopams tik daudz kur Latvijas kultūrtelpā, gadi nebija šķērslis doties Valmieras vai Liepājas virzienā, vēl nesen Freibergs bija strādājis arī ārpus Latvijas, īpaši Tallinas Pilsētas teātrī. Pateicoties operu scenogrāfijai, varam teikt, ka mērogs bija viņa darba glosārijā, bet neeksistēja viņa dzīvē. Vienīgā dēla, talantīgā mākslinieka Kārļa Freiberga pāragrā nāve pirms nu jau vairāk nekā divdesmit gadiem šo laika periodu pārvērta savādā eksistencē. No vienas puses, ļoti ražīgā, izvēloties aizmirsties darbā, no otras – relatīvā, viņš it kā dzīvoja un nedzīvoja reizē, viņam bija neskaitāmi paziņas visos teātros, un viņi visi ir izbaudījuši viņa silto skatienu, laipno interesi, cieņu par radošiem sasniegumiem, vienlaikus viņš vairs nenoģērba savu melno kreklu, un tas šoreiz ir apgalvojums vārda pārnestā jeb simboliskā nozīmē.

Savā pasaulē viņš bija demiurgs, un tukšas telpas priekšā droši vien tā jūtas jebkurš mākslinieks. Tomēr filmai par Andri Freibergu ir tieši tāds nosaukums “Pasaka par tukšo telpu”, un to pirms dažiem gadiem veidoja Krista Burāne.

Grāmatai par Andri Freibergu nosaukums ir “Andris Freibergs”, tai ir melni vāki, melnas lappušu malas, bet – balts apvākojums, un to pirms dažiem gadiem veidoja Margarita Zieda.

Atvadu vārdos nav iespējams pateikt vairāk, nekā redzams filmā vai izlasāms grāmatā, jo abas ir par viņa dzīvi, par viņa darbu un par viņa skolu.

Skolotāja, tāda ar lielo burtu, iemestais akmens savu audzēkņu dzīvēs turpina viļņot viņu radošos ūdeņus un turpinās vēl ilgi, un, ļoti ticams, ka viņa audzēkņu audzēkņi atsauksies uz Andra Freiberga mācīto kā uz vectēva gudrību. Visādā ziņā Latvijas scenogrāfijas skolai ir tā zelta patina, ko kaldinājis Andris Freibergs un kam “zelta provi” uzlikusi atzinība Prāgas Scenogrāfijas kvadriennālē.

Vienīgais, ko šajās dienās, kad jādomā par melno un par balto Andra Freiberga dzīvē, par viņam tuvo tukšo, bet vēl tuvāko tīro telpu, gribas atgādināt, ka ir viņa dzīvē bijuši arī daudzi krāsaini darbi un telpas, kas viņa fantāzijai likušas lauzties laukā no paša tik iecienītās melnās kastes. Pie tādiem pieder iespēja apdzīvot Tallinas Pilsētas teātra vecos viduslaiku mūrus, kur katrā pažobelē bija iekārtota lielāka vai mazāka spēles telpa. Tikpat dzirkstījoši viņa iztēle ir darbojusies 90. gadu vidū tikko atklātajā vienīgajā apaļajā spēles telpā Latvijā – Valmieras teātrī.

Tomēr sāka savu ceļu mākslā Andris Freibergs pie mums – Nacionālajā teātrī tālajā 1965. gadā kā tolaik Akadēmiskā Drāmas teātra mākslinieks-inscenētājs. Viņa Valentīna turpināja būt mūsējā visas dzīves garumā, kad Andrim Freibergam bija vaļā daudzas citas mākslas telpas. Tas ļāva viņam pie mums iegriezties un iegriezties, līdz – atgriezties jau šajā gadsimtā ar diviem lieliem inscenējumiem – A. H. Tammsāres “Zeme un mīlestība. Kārina. Indreks” (2012) un H. Ibsena “Mežapīle” (2016).

Lai arī vārdi no cita Ibsena darba, bet tieši to ar savu dzīvi Andris Freibergs mums ir mācījis – ESI TU PATS.

Latvijas Nacionālā teātra vārdā,

Ieva Struka