Latvijas Nacionālā teātra ieeju grezno divi atlanti. Vairāk nekā simt gadu garumā uz viņu pleciem guļ atbildība par to, kāds būs teātris, dažreiz viņi dabū ozollapu vainagus, dažreiz rūķu cepures, bet dažreiz viņiem tiek pielāgoti dažādi īpašvārdi. Diezgan droši var apgalvot, ka viņiem piestāv vārdi Jānis un Rūdolfs. Protams, runa par Raini un Blaumani. Viens no viņiem savus darbus rakstījis, balstoties cēlās un augstās idejās, otrs – reālajā dzīvē. Viens rakstīja “par viņiem”, tiem latviešu raksturiem, kādiem tiem vajadzētu būt, otrs – “par mums”, tiem latviešu raksturiem, kādi mēs esam.
Šādā griezumā raugoties uz Nacionālā teātra atlantiem, nav grūti tos “nokrustīt” arī par Ģirtu un Uldi. Kaut arī abus vieno ne tikai Nacionālajam teātrim nokalpoto gadu skaits un humora izjūta, kaut arī abi ir labi draugi dzīvē, viņi ir arī tikpat atšķirīgi kā Jānis ar Rūdolfu. Ģirts ar saviem melnajiem matiem un tumšajām acīm, ar pāri malām kūsājošo temperamentu un ekscentrisko izturēšanos iemiesoja varoņus, kādi Nacionālā teātra skatītāji nevarēja būt ne padomju laikā, ne īsti tagad. Toties Uldis – ne jau nu gluži gaišiem matiem – tomēr bija tas, pēc kā tiekties un ilgoties uz skatuves kā pēc savējā. Kā pēc siltas krāsns ziemas speltē.
Tomēr ikviens apgalvojums iekļauj sevī izņēmumu, tāpēc tādu var viegli atrast arī šoreiz. Un tas saistās, protams, ar Jaunušana iestudētajām 1975. gada “Skroderdienām Silmačos”, hrestomātisko Nacionālā teātra izrādi, kurā Ģirts Jakovļevs pārtapa par noslēgto, bet vērīgo Dūdaru, tādu pamatīgu latviešu drēbnieku ar siltu sirdi, bet Uldis Dumpis pielāgoja sev Ābrama tēlu un – uz daudziem gadiem. Tiktāl, ka “aizvilka” pat līdz Šeilokam “Venēcijas tirgotājā” nemaz ne tik tālajā 2013. gadā. Un šai vietā tomēr abi draugi jāšķir un jāturpina runāt par gaviļnieku vienu pašu.
Pārlaižot skatienu apjomīgajam Ulda Dumpja lomu sarakstam, jāsecina, ka gandrīz 60 gadu garumā, kopš 1965. gada, viņš ir piedalījies vairāk nekā 130 iestudējumos. Neviens nekad nav precīzi aprēķinājis Dumpja nospēlēto izrāžu skaitu, tāpēc šī lai ir tā reize, kad piemetam šo ciparu kaut aptuveni. Atcerēsimies, ka senos laikos bija izrādes, kas spēlētas 100, 150 un pat 200 reizes, un Dumpis tādās ir piedalījies. Protams, ir izrādes arī ar daudz īsāku mūžu, kas nolīdzina kvantitatīvās virsotnes, bet, ja pieņem, ka vidēji katra vismaz 50 izrādes ir piedzīvojusi, tad Dumpis uz Nacionālā teātra skatuves ir paklanījies un saņēmis puķes vairāk nekā 6500 reizes. Pamatīgs cipars. Bet – ja to sareizina ar vietu skaitu zālē un ja aplūko, ka lielākā daļa izrāžu bijusi uz lielās skatuves, tad skatītāju skaits, ko dzīves laikā aci pret aci sastapis jubilārs, šķiet neticams, jo pārsniedz četrus miljonus… Filmas un seriāli ieskaitīti netiek. Tad nu nav brīnums, ka gandrīz katrs Latvijas iedzīvotājs zina, kas ir Uldis Dumpis. Un tāpēc atsevišķu lomu raksturošana šajā jubilejas reizē kļūst nepieklājīga.
Aizskrienot notikumiem pa priekšu, jāatgādina, ka jubilejas vakaram ir pat divi režisori – Edmunds Freibergs un Ināra Slucka, un katram no viņiem tomēr būs savas subjektīvi mīļākās Ulda Dumpja lomas, ko viņi vēlēsies izcelt 3. oktobra vakarā. Tāpēc savu mazo izlasi atļaušos arī es.
– Mičs no Viljamsa “Ilgu tramvaja”. Tāpēc, ka mīlēja savu māti un bija trausls mīlestības priekšā.
– Kangars no Raiņa “Uguns un nakts”. Tāpēc, ka aizvainota pašapziņa ir nāvējošs ierocis un mazu cilvēku padara spēcīgu.
– Brīviņu saimnieks no Upīša “Zaļās zemes”. Tāpēc, ka zināja darba vērtību un zemes spēku.
– Jusovs no Ostrovska “Ienesīgas vietas”. Tāpēc, ka žilbinoši dejoja uz skatuves, gandrīz nepakustoties.
– Šeiloks no Šekspīra “Venēcijas tirgotāja”. Tāpēc, ka pamanījās iemiesot vienā tēlā ne tikai visus pasaules izraidītos ebrejus, bet arī visus pasaules pamestos tēvus.
Noslēgumā – par redzīgumu. Uldim Dumpim tāds ir pret dzīvi, pret ģimeni, pret kolēģiem. Sinonīms varētu būt – uzmanība. Arī tad, kad tu to vismazāk gaidi. Atgriežoties pie atlantiem, viņa paša personiskie atlanti, kas ļāvuši noturēt dzīvē pareizo līdzsvaru, ir teātris un ģimene. Māksla un dzīve. Daina, ko nebūs pārspīlēti saukt par dzīves draugu. Un tās daudzās atvases un atvasītes, kas būs klāt arī jubilejas vakarā.
Veselību Tev, Uldi!
Visu Latvijas Nacionālā teātra darbinieku vārdā,
Ieva Struka
