Satikt ar savu likteni
Rasmai Garnei (26.03.1941 – 9.10.2024) aizejot
Kādā atklātības brīdī Rasma Garne savu vecvecāku celtajā divstāvu namā pie Deglava tilta atcerējās bērnību, kad tuvākajā apkārtnē nebija nevienas daudzstāvu ēkas, ko šodien atpazīstam kā Purvciemu, un ganījās govis. Pilsēta bija dzelzceļam otrā pusē, tur Grīziņkalnā dzīvoja Bille jeb Vizma Belševica un viņas draugi, šajā pusē bija lauki. No Billes skatupunkta raugoties – Leiputrija. To der paturēt prātā, pieminot Rasmu Garni. Un tādu viņu arī visvieglāk iztēloties – meitenīti ar bizēm un taisnu muguru gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Nodzīvot dzīvi ar taisnu muguru – izteiktu taisnīguma sajūtu, neprasmi laipot, nevēlēšanos liekties neviena priekšā, lepnumu, godaprātu un atklātu valodu – galīgi nav viegli, jo dzīve piespēlē daudz sarežģītu situāciju. Tāda rakstura cilvēkam kā Rasma Garne, nonākot konfrontācijā ar dzīvi, rodas liktenis. Tālāko nosaka spēja ar savu likteni sadzīvot jeb satikt. Nu jau pagājuši gadi 15, kad sastreikoja Rasmas sirds un atlabstot nācās dzīvot saudzīgāk pret sevi, bet pirms tam viņa nepagurusi darbojās. Sirdis lielākoties nestreiko tāpat vien – tikpat daudz, cik Rasma atļāvās pateikt pasaulei, viņa paturēja sevī. Viena, audzinādama meitu Terēzi, kad tā vēl nebija žanra klasika, viņa palīdzēja izaugt arī mūžībā pāragri aizsauktās māsas bērniem, vēlāk rūpējās par māju un mazbērniem.
Par teātrim veltīto mūžu Rasma Garne saņēmusi ne tikai Triju Zvaigžņu ordeni, bet arī Alfrēda Amtmaņa-Briedīša prēmiju. Tāpēc, stāvēdama Valles baznīcā, kur ik gadu notiek dievkalpojums, sūtot svētību jaunajai sezonai un pieminot aizgājušos, Rasma Garne norunāja baznīcas dziesmas vārdus kā visskaistākās dzejas rindas pasaulē: “Māci man ticēt, Dievs! Māci man lūgt! / Ticēt kā bērni tic, bērnišķi lūgt! /Kā bērns Tev pieglaužos, /Un droši paļaujos, /Tev vienam uzticos: /Māci man lūgt!”
Bet sāka Rasma Garne ar īstas rīdzinieces sparu un vērienu – teicami absolvējusi Teātra institūtu, viņa ienāk Nacionālajā teātrī 22 gadu vecumā – 1963. gadā, un – uz palikšanu. Valdzinoši skaista, ar liktenīgajām bedrītēm vaigos, sulīgu balss tembru, īsta lielo tēlotāja, un drīz vien pie šādām lomām arī tiek. Viņa nospēlē ne tikai Zani “Pūt, vējiņi!”, Marikitu Merimē “Sieviete – debess un elle”, Stellu “Ilgu tramvajā”, Pameitu Pirandello “Sešas personas meklē autoru”, Intu Harija Gulbja “Cīrulīšos”, Lienu “Mērnieku laikos”, Ievu “Indrānos” un daudzas citas.
Kā tas teātrī nereti gadās, vēlāk lomu skaits samazinās, bet laimīgā kārtā lomu, tādu, kas sniedz gandarījumu, tomēr netrūkst, un Rasmai Garnei labi iet rakstā tieši ar Oļģertu Kroderu, pie kura gadsimtu mijā viņa spēlē Ponsiju Garsijas Lorkas “Bernardas Albas mājā”, misis Deiliju Hantera “Mēness ūdeņos”, Titubu Millera “Salemas raganās” (balva Spēlmaņu naktī kā Gada aktrisei otrā plāna lomā), Domnu Panteļejevnu Ostrovska “Talantos un pielūdzējos”, Īviju Moema “Teātrī”.
Varbūt tāpēc, ka pašai izrādei piemīt poētisks mērogs, kas parasti netiek izmantots, iestudējot Henrika Ibsena “Leļļu namu”, Indras Rogas debijā uz lielās skatuves neaizmirstami spilgti ierakstās Rasmas Garnes melnā tērptā aukle Anne Marija, cilvēks, kurš gan pirmajā brīdī šķiet ziemeļnieciski lietišķs un skarbs, bet kura sirdī pietiek vietas ne tikai Noras trīs bērniem, bet arī pašai Norai – Rasmas auklīte saprot, ka cilvēks nepieaug tāpēc vien, ka viņam pašam jau ir bērni, vajadzīgs vēl kas cits. Varam to saukt par konfrontāciju ar dzīvi, kad spēlē iesaistās liktenis.
Atverot kādu senu Gunnara Treimaņa interviju ar Rasmu Garni, skatiens aizķeras pie Rasmas teiktā, ka viņas dzīvē liktenīgi ir skaitļi trīs, deviņi un trīspadsmit. 9. oktobris tāds kļuva. Lietus blūzam skanot.
Mūžīgu mieru Latvijas Nacionālā teātra vārdā vēlot,
Ieva Struka