Ja nebūtu Ivetas Braunas iedziedāto dziesmu teātra plašajā arhīvā, viņas Zāras “Skroderdienās Silmačos” Druvienā, kas tik daudzus gadus izrādīts Latvijas televīzijā, Ivetas Braunas ārējais veidols un viņas lomas lēnītēm varētu izbālēt no skatītāju aJa nebūtu Ivetas Braunas iedziedāto dziesmu teātra plašajā arhīvā, viņas Zāras “Skroderdienās Silmačos” Druvienā, kas tik daudzus gadus izrādītas Latvijas televīzijā, Ivetas Braunas ārējais veidols un viņas lomas lēnītēm varētu izbalēt no skatītāju atmiņas, kā teātra mākslā izbalē un kontūras zaudē daudzu brīnišķīgu aktieru padarītais, tomēr mums viss iepriekšminētais ir un ļauj atsaukt atmiņā, ar ko tad viņa bija īpaša.
Beigusi Nacionālā teātra kursu kopā ar Lāsmu Kugrēnu, Guntu Virkavu un Gitu Vāgenheimu, viņa it kā pat nebija vienīgā savā paaudzē, kam piemita mazliet dienvidnieciski tumsnēja āriene, tomēr tieši viņas skatuves eksistencei raksturīgs francisks Beigusi Nacionālā teātra kursu kopā ar Lāsmu Kugrēnu, Guntu Virkavu un Gitu Vāgenheimu, viņa it kā pat nebija vienīgā savā paaudzē, kam piemita mazliet dienvidnieciski tumsnēja āriene, tomēr tieši viņas skatuves eksistencei raksturīgs francisks piesitiens, uz ko vedināja arī viņas vārds. Savienojumā ar muzikalitāti un samtaino balss tembru tas ļāva viņai ne tikai piedalīties dramatiskās izrādēs, kurās jādzied, bet arī muzikālos projektos, kā šodien teiktu, no kuriem tad arī saglabājušies ieraksti. Nozīmīgākais no tiem – tā laika jauniešu patstāvīgais darbs “Blūzi” 1979. gadā teātra Aktieru zālē, kur Mārtiņa Brauna kompozīcijas ar Lengstona Hjūza dzeju izpilda Iveta Brauna un Jānis Skanis, izrādes režisors – Valdis Lūriņš. Viņiem visiem nav vēl ne 30… Šī izrāde precīzi trāpa tādiem pašiem jauniešiem, kāriem pēc svaiga gaisa no rietumiem un brīvības sajūtas nebrīvā pasaulē.
Viņas Zāras izcelsme meklējama turpat – simboliskos “rietumos”, no kurienes viņa iemaldījusies Silmaču sētā, jo ir augstas Viņas Zāras izcelsme meklējama turpat – simboliskos “rietumos”, no kurienes viņa iemaldījusies Silmaču sētā, jo ir augstas klases “šneideriene” – trausla, šarmanta, koķeta un mazliet ar iedzimtu viltu, Jāņa Skaņa Joske mīlas valgos nemaz nevar neiekrist.
Ivetas Braunas nospēlēto lomu skaits šķietami nav liels, daudzas no tām pieder otrā plāna raksturlomām, tomēr ir vēl kāda loma, kas piemiņas reizē noteikti jāizceļ pāri citām, proti, Magda izrādē “Suns” (1992), arī šī loma tapusi Valda Lūriņa režijā. Trīs sievietes, kas pretendēja uz vienu vīrieti un cīnījās savā starpā, šļakstīdamas ūdens šaltis uz skatuves uzbūvētajā baseinā, ļāva skatuves laiku un skatītāju uzmanību koncentrēt uz katru no viņām, iespējams, tāpēc Ivetas Braunas Magda tik labi palikusi atmiņā. Sieviete un viņas alkas pēc mīlestības, egoisms un altruisms vienādās devās… Nevienam neienāktu prātā, ka viņas laiks jau ir atmērīts.
