2. maijā mūsu teātra aktieris un režisors Ints Burāns svinētu savu 80 gadu jubileju, un, viņu pieminot, jādomā par nozīmīgo dzīves iespēju turpināties bērnos un bērnu bērnos. Kaut arī Ints Burāns mūžībā aizgāja nu jau pirms 13 gadiem, 2008. gada jūnijā, Latvijas kultūrvide bez šī uzvārda nav iedomājama – te aktīvi darbojas viņa meita Krista Burāne un nu jau mazbērni dramaturģe Laila un animators Toms Burāni. Savukārt nav cilvēka mākslas pasaulē, kas nepazītu Inta māsu Ingrīdu Burāni, un pirms nepilna pusgada viņa sarunā ar Līgu Blauu mazliet pavēra priekškaru uz abu pieaugšanas gadiem, tāpēc teātra sveiciens Intam Burānam lai pieskaras arī pavisam seniem laikiem.
Dons Žuans, 1968.gads
Ints Burāns ir Rīgas zēns, mācījies lepnajā 1. ģimnāzijā, padomju laikā – L. Paegles 1. vidusskolā – un aizrāvies ar teātri jau skolas laikā tik ļoti, ka teju palicis bez vidusskolas atestāta.
“Mēs ar Intu bijām ļoti atšķirīgi. Viņš bija absolūts paraugzēns, ārprātīgi kārtīgs. /../ Tādu brāli, kāds man bija Ints, var tikai pameklēt. Viņš mani faktiski uzaudzināja. Ints bija astoņus gadus vecāks par mani, visur vāca mani līdzi un uzmanīja. Visur un vienmēr bija mans sargs, daudz iemācīja.”
Pēc skolas viņa profesionālais ceļš vedis tikai un vienīgi taisni – uz Teātra fakultāti un pēc tam uz Nacionālo teātri, kur viņš strādā no 1963. gada līdz pat aiziešanai no teātra gadsimtu mijā, kas saistāms ne tikai ar personīgo krīzi, bet arī 90. gadu juku laikiem, mākslinieciskām vēlmēm režijas virzienā, darbu Latvijas Radioteātrī.
Celtnieks Sūlness, 1988.gads
Elektra – mana mīla, 1977.gads
“Mums ar Intu nebija noslēpumu. Mēs daudz ko izrunājām. Redzēju, kā Ints nežēlīgi un nesaudzīgi sevi tērēja, iestudējot lomas. Tas arī viņa talantu izkopa. Inta lomu fenomens bija viņa ārprātīgā apzinība, tas viņa teicamnieka sindroms visu izdarīt maksimāli labi.”
70. un 80. gados Ints Burāns nospēlē virkni lielu lomu – Astrovu A. Čehova “Tēvocī Vaņā”, Filipo Stroci A. de Misē “Lorencačo”, Sūlnesu H. Ibsena “Celtniekā Sūlnesā”, Porfiriju Petroviču F. Dostojevska “Noziegumā un sodā” un visbeidzot Osi A. Upīša “Zaļajā zemē” partnerībā ar Astrīdu Kairišu, tomēr viņa skaistākās lomas tapušas viņa kolēģa un drauga Mihaila Kublinska režijā, un tās tad arī ir pārdzīvojušas savu laiku un palikušas skatītāju atmiņā. Lai pieminam Frederiku Šopēnu J. Ivaškēviča lugas “Vasara Noānā” iestudējumā, Pilskungu M. Friša “Santakrusā”, Aigistu L. Ģurko “Elektra – mana mīla”, Henriju II Dž. Goldmena “Lauva ziemā”, Lēvborgu H. Ibsena “Hedā Gablerē”…
Heda Gablere, 1991.gads
Lauva ziemā, 1979.gads
“Atceros tās daudzās garās naktis, ko esam sēdējuši mūsu komunālā dzīvokļa virtuvē, kad viņš, pārnācis pēc izrādes, pieklauvēja pie manām durvīm: “Vai tu jau guli? Iznāc, parunāsimies!” Ļoti bieži arī Miķelis (Mihails Kublinskis) atnāca. /../ Tās viņu sarunas… Tas bija skaists laiks.”
Lorencačo, 1973.gads
Inta Burāna intelektuālais potenciāls teātrī tika nepietiekami izmantots, kas radīja zināmu rūgtumu un skepsi ne tikai pret laikmetu, bet drīzāk pret teātri, tomēr savas radošās idejas viņš vismaz daļēji īstenoja Latvijas Radioteātrī, kā arī radošās individuālās programmās, runājot dzeju un senāk tapušo poētisko izrādi/performanci “Kaija, vārdā Džonatans Livingstons”. Un, protams, daudzajās kinolomās.
Noziegums un sods, 1994.gads
Pīļu medības, 1976.gads
Santakrusa, 1971.gads
Vasara Noānā, 1969.gads
Zaļā zeme, 1996.gads