Pieminot mūsu aktrisi Helgu Dancbergu viņas dzimšanas dienā, kas šogad būtu apaļa, ir ļoti viegli iztēloties, kāda šī diena būtu, ja viņa būtu starp mums. Visticamāk pēc svinīga svētbrīža apkārt valdītu viens liels ņiguņegu, pateicoties kuplajam mazbērnu pulciņam, kas būtu ap jubilāri.
Tomēr tā nebūs, lai cik pastorāla un apskaužama liktos šāda ainava. Pirms diviem gadiem dzimšanas dienas priekšvakarā Helga Dancberga devās mūžībā.
Kad Helga Dancberga ienāk Nacionālajā teātrī, ir 70. gadu sākums un viņai aiz muguras ir ne tikai Dailes teātra 3. studija, kur viņa sadraudzējas ar Astrīdu Kairišu, bet arī darba gaitu iesākums Valmieras un Liepājas teātrī. Tolaik daudz vairāk teātru Latvijā arī nav. Liepājā Helga nostrādā gandrīz desmit gadu un nospēlē Antigoni, kas kaut kādā mistiskā mērā iezīmē viņas tālākā radošā ceļa trajektoriju – Antigone ir lepna, Antigonei nav bail no valdnieka, Antigone uzskata par savu pienākumu godam apglabāt brāļus.
Nacionālajā teātrī Helga Dancberga paliek it kā otrajā plānā, jo te ir ne tikai lielāka konkurence, te galvenais režisors Alfreds Jaunušans repertuāru balsta uz Astrīdas Kairišas un Ģirta Jakovļeva partnerību, klāt pienākot arī Uldim Dumpim. Pirms viņas paaudzes ir Antra Liedskalniņa, pēc – Lāsma Kugrēna. Pārējām aktrisēm iespējas parādīt savu talantu uz skatuves tiek salīdzinoši retāk.
Ar laiku Helga toties apliecina sevi kolorītās raksturlomās, bet lieliskajai humora izjūtai nereti piejaukta klāt sava deva ironijas un neliela sūruma, tomēr viņa nekultivē pāridarījuma sajūtu vai to, ka dzīve ir netaisna, galu galā viņai ir viņas enkuri, viņas trīs bērni – Dana, Krists un Rēzija.
Viena no Helgas Dancbergas populārākajām lomām Nacionālajā teātrī ir viņas kolorīti nospēlētā Stefānija daudz rādītajā izrādē “Olivers” (1985), ar ko izbraukāti arī Amerikas latviešu centri, tajā viņa pārliecinoši atklāj vitālu un dzīvesgudru sievieti ar pavisam pragmatisku pasaules uztveri – lai jau viņas Jānītim tiek iespēja romantiski aplidot citas sievietes, tālāk par aplidošanu viņš netiks, jo vislabāk ir tur, kur ir silti, ērti, no tevis neko daudz negaida, bet līdz ar to arī neprasa.
“Olivers” (1985)
Teātrī pavadītajos gados Helgai Dancbergai ir tikusi ne viena vien kundze un krustmāte, pie kā pieder arī komiskās vecenes, piemēram Bebene no “Skroderdienām Silmačos”, un tomēr visdziļāk viņas cilvēciskā būtība, šķiet, jūtama tajās lomas, kas ļāvušas bez īpaša pārmetuma liktenim no skatuves tomēr pateikt – būt sievietei nav viegli. Lai cik kopta būtu seja, lai cik plats tajā smaids, rokas nesamelos – tās ir redzējušas darbu. Pie šādām lomām gribas atcerēties Kalvicieni “Zaļajā zemē” un arī Māti vienā no viņas pēdējām izrādēm teātrī – Noras Ikstenas “Amariļļos”.
“Amariļļi” (2007)
“Amariļļi” (2007)
“Skroderdienām Silmačos” (1994)
Bet lai kā būtu aizritējis teātra laiks, daudz garāku mūžu piedzīvojušas un turpinās piedzīvot viņas kinolomas, jo īpaši Berta kinofilmā “Ceplis”, kur Helga Dancberga kopā ar savu vasaras tuvāko kaimiņu Eduardu Pāvulu apliecināja to dzīves vērienu, uz kādu ir spējīgs tikai Cepļu pāris. Viņi bija vareni abi kopā.
Ceplis (1972)
