Tādam omulīgam, dzīves brāzmu pasargātam, mammas visu mūžu lolotam un sprīdi virs zemes dzīvojošam, kāds bija Ēriks Brītiņš, kurš teātri turēja pirmajā vietā, sagaidīt simtgadi nemaz nebūtu bijis pārāk sarežģīts uzdevums. Un tomēr – nu jau 13 gadus viņa nav starp mums. Tā kā viens no viņa aicinājumiem vai varbūt sirds pienākumiem vairāk nekā 50 gadu garumā bija uzturēt dzīvas Ļembastnieku grupas tradīcijas, pieminot aizgājušos cunftes brāļus un ierādot jaunajiem teātra vēsturi, ir pamats domāt, ka tajā saulē, ja vien kaut mazliet iztēlojamies dzīvi aiz dzīves, Brītiņam iet labi. To viņš nopelnījis, šai saulē strādādams. Bet, atgriežoties pie realitātes, jāatgādina, ka kalpošana teātrim tik tiešām ir iespējama, un Ēriks Brītiņš ir tas, kurš to darījis.
Beidzis Teātra fakultāti tūlīt pēc kara, kad jauni vīrieši ik vienā mākslas jomā meklējami ar uguni, jo karā daudzi krituši un vēl vairāk to, kas sakropļoti uz mūžu, bet daudzi devušies bēgļu gaitās vai aizvesti uz Sibīriju, Ēriks Brītiņš nonāk mūsu teātrī kā potenciāls lirisku jaunekļu un zēnu lomu tēlotājs. Jaunībā viņš patiešām nospēlē daudz skaistu šādas ievirzes lomu – Artūru Džeka Londona “Mārtiņā Īdenā”, Andreju Ādolfa Alunāna “Visi mani radi raud”, Oto Kesteru Ērika Marijas Remarka “Trīs draugos”, Alni Annas Brigaderes “Lolitas brīnumputnā”, Juri Rūdolfa Blaumaņa “Ļaunajā garā” un Rūdi “Skroderdienās Silmačos”.
Un tas, kurš nospēlējis Skroderdienu Rūdi desmitos skaitāmu izrāžu, ir gana rūdīts, lai “pārprofilētos” košiem skatuves raksturiem otrajā mūža pusē un krietnam skaitam lomu Radio teātrī, kur viņa skaidrā runa un balss tembrs iemiesoja ne tikai lugu tēlus, bet tika izmantots remarku pieteikšanai, bet tas klausītājiem pie radio aparātiem ir ne mazāk svarīgi par Romeo asarām. Kā nozīmīgākās lomas uz teātra skatuves šajā dzīves posmā jāmin Aleksandrs Harija Gulbja lugā “Alberts”, Tālis Mautulis Paula Putniņa “Ar būdu uz baznīcu” un “Ar Dievu pie zemes”, Rātskungs Millers Augusta Deglava “Rīgā” un – pati pēdējā loma Francis, ko Ērikam Brītiņam uzdāvināja Ināra Slucka, iestudējot “Amariļļus” 2007. gadā.
Pieminot Ēriku Brītiņu 100 gadu jubilejā, mēs pieminam to, ka tradīcijām ir spēks, ja tās tiek nodotas tālāk un ja goda lieta šķiet tās turpināt.