2024. gada 3. jūnijā Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) Eduarda Smiļģa Teātra muzejā tika sumināti Teātra dienas izcilības balvu saņēmēji. Pasākumu organizē Latvijas Teātra darbinieku savienība (LTDS) sadarbībā ar LKA E.Smiļģa Teātra muzeju un Latvijas Profesionālo aktieru apvienību.
Lilitas Bērziņas balvu saņēma Latvijas Nacionālā teātra aktrise un režisore Dita Lūriņa par spilgtu darbu pēdējās divās sezonās, bet vienlaikus arī par darbu vadošajās lomās daudzu gadu garumā.
Harija Liepiņa balvu saņēma divi aktieri – Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra aktieris Aleksandrs Maļikovs par pārliecinošu, dinamisku un daudzpusīgu sniegumu pēdējo sezonu laikā, un Dailes teātra aktieris Lauris Dzelzītis par spilgtu, nobriedušu un neatkārtojamu aktiermeistarību iepriekšējo sezonu laikā.
Eduarda Smiļģa balvu saņēma Valmieras drāmas teātra režisore Inese Mičule par nozīmīgu, spilgtu un novatorisku režiju pēdējo sezonu laikā.
Helēnas Tangijevas–Birznieces balvu saņēma Latvijas Nacionālās operas baleta māksliniece un Rīgas baletskolas pedagoģe Indra Lapšina par izcilu pedagoģisko darbu jauno baleta mākslinieku sagatavošanā.
Laureātiem tika pasniegtas mākslinieka Māra Šustiņa veidotās goda zīmes – ordeņi.
Lilitas Bērziņas balvas laureāte DITA LŪRIŅA
Pie aktrises Ditas Lūriņas pēdējo gadu lielajiem darbiem pieder Violetas loma izrādē Dž. Verdi/A. Dimā “La KRITUSĪ” (rež. Ināra Slucka) un Fejas loma izrādē D. Krimova “Pīters Pens. Sindroms” (rež. Dmitrijs Krimovs), kā arī sākotnēji neplānotā, bet, aizstājot kolēģi Agnesi Budovsku, nospēlētā Lēdijas Milfordes loma pašas režisētajā izrādē F. Šillera “Ferdinands un Luīze”, un teātra repertuārā iekļautā monoizrāde K. Rolšteina “#DiToo”.
No mazliet senākas pagātnes jāpiemin Rozes loma izrādē P. Pētersona/R.Paula “Man 30 gadu” (rež. Ināra Slucka) un Sireneta izrādē M. Ivaškēviča “Tuvā pilsēta” (rež. Kirils Serebreņņikovs), kā arī ekscentriskā “Kādas blusas stāsta” atveidošana izrādē “Ezeriņš” (rež. Elmārs Seņkovs).
Visi šie darbi pilnā mērā raksturo Ditas Lūriņas profesionālo amplitūdu daudzu gadu garumā, nebeidzot pārsteigt ar režisoru, bet vēl biežāk pašas sev uzliktiem pārbaudījumiem, lai neapstātos radošajā ceļā. No ekvilibristikas gaisā (izrādē “Tango bez asinīm”) līdz operas “Traviata” partitūrai, no ekspresionisma un absurda līdz lirikai, no plašas koncertdarbības līdz režijai lielajās zālēs.
Dita Lūriņa ir aktrise ar milzīgām darba spējām, lielu skatuvisko pievilcību, zemu jūtīguma slieksni un patiesu inteliģenci. Droši vien viņas aktrises liktenis Nacionālajā teātrī būtu bijis vēl veiksmīgāks nospēlēto dramatisko lomu ziņā, ja ne mākslinieces izcilā muzikalitāte, kas, no vienas puses, nodrošina viņai lielu atpazīstamību un skaistas lomas muzikālajās izrādēs, no otras puses, nereti ir samazinājis iespējas sevi apliecināt dramatiskajā repertuārā.
Tomēr konkrētie pieminētie darbi, pēdējo gadu radošā izaugsme un personības raksturiezīmes ļauj saistīt viņas sasniegto ar Lilitas Bērziņas vārdu un talantu, tālab uzskatām, ka Dita Lūriņa būtu pelnījusi kolēģu balvu, kas nosaukta Lilitas Bērziņas vārdā.
Kolēģi no Latvijas Nacionālā teātra
