Degoši debesu akmentiņi. Harijam Gulbim mūžībā aizejot.
Lāčplēša dienā miris laviešu dramaturgs un prozaiķis Harijs Gulbis (1926). Vairāk nekā 90 dzīves gadi ir tik garš mūžs, kādu sasniedz retais, un nereti tik garš mūžs nes līdzi zināmu aizmirstības sajūtu starp jaunāku paaudžu cilvēkiem. Ar Hariju Gulbi ir mazliet citādi. Nacionālā teātra repertuārā joprojām ir divi Harija Gulbja lugu iestudējumi – “Olivers” Aktieru zālē un “Cīrulīši” Lielajā zālē, abus iestudējis Edmunds Freibergs un abos mirdz tieši aktieri, tik precīzi ir no dzīves norakstītie raksturi, kas vienlaikus aizkustina un liek par sevi pasmaidīt.
“Olivera” tapšanas laikā autora veselība vēl atļāva savās mājās uzņemt aktieru ansambli un radošo komandu, tad arī uzņemtas pēdējās publiskās dramaturga fotogrāfijas, kurās redzam inteliģentu sirmgalvi, rakstnieku, kurš labvēlīgi uzklausa aktierus un stāsta par saviem darbiem. Bet – kā visi klasiķi – Harijs Gulbis reiz bijis arī jauns un spēka gados, un tieši šos gadus gribas pieminēt, no viņa atvadoties.
Gulbis ir skolotājs. Ne tikai pēc profesijas, bet arī būtības. Viņa pirmās pāris lugas līdz profesionālā teātra skatuvei vai nu netiek, vai piedzīvo izgāšanos, tālab grūti iztēloties, ka nepaies ne pāris gadu, kad viņa darbi piedzīvos īstu triumfu, kam līdzināties vēlāk spēs vien Paula Putniņa “Ar būdu uz baznīcu” panākumi un arī Danskovītes fenomens. Harija Gulbja viegli satīriskās komēdijas “Aijā, žūžu, bērns kā lācis” (1968) un “Silta jauka ausainīte” (1973) uz Nacionālā teātra skatuves tiks spēlētas vairāk nekā 250 reižu, tik ļoti veiksmīgi ir šo lugu iestudējumi Alfrēda Jaunušana režijā, uztaustot kaut ko precīzu sava laika cilvēkos – dubulto morāli, jaunības ideālismu iepretim konformismam, kas pārņem gandrīz ikvienu dzīvē iekārtojušos cilvēku, absurdu, līdz kam noved sadzīves problēmu risināšana padomju sistēmā. Tikpat nozīmīgi būs Jūlija Bebriša veiktie drāmu “Cīrulīšu” (1975) un “Viena ugunīga kļava” (1967) iestudējumi, mazliet savrup nostāsies divām personām veltītās lugas – liriskā komēdija “Olivers” (1985), kad Edmunds Freibergs to iestudēja pirmoreiz, un luga-līdzība “Alberts” (1983, rež. A.Jaunušans), ko neaizmirstamu darīja ne tikai Alfrēda Videnieka tēlojums, bet arī Mārtiņa Brauna dziesmu cikls.
Acīmredzami introvertā rakstura dēļ Harijs Gulbis atšķirībā no gandrīz visiem saviem cunftes brāļiem – Paula Putniņa, Pētera Pētersona, Gunāra Priedes, Jāņa Jurkāna, Māras Zālītes, Leldes Stumbres – nav iesaistījies dažādās sabiedriski politiskās aktivitātēs, toties savu dzīves un skolotāja pieredzi viņš ierakstījis prozas darbos. Viņam pieder romāni “Pieneņu laiks”, “Doņuleja”, “Degoši debesu akmentiņi” un “Brīnišķīgā dzīve”, un visos tajos ir ne tikai skaista un bagāta latviešu valoda, bet arī veselīga humora izjūta un patiesa savas zemes izjūta. Kāds teiktu – mazliet piezemēti, kāds – īsti latviski.
Vai ir vēl kāda Harija Gulbja luga, kas būtu pelnījusi jauno režisoru uzmanību un šī laika teātra valodu? Jā, ir… “Aijā, žūžu, bērns kā lācis”. Gan pienāks laiks un īstā skatuve.
Atvadīšanās no Harija Gulbja notiks 15. novembrī plkst. 14 no Siguldas kapu jaunās kapličas.
Vieglu aizsaules ceļu vēlot,
Latvijas Nacionālais teātris