Nacionālā teātra izrādes no LTV Teatris.zip izlases

 Pauls Putniņš

Ar būdu uz baznīcu

Režisors Edmunds Freibergs

Izrādes ieraksts ir šeit: https://ltv.lsm.lv/lv/raksts/22.10.2015-teatris.zip-ipasa-izlase-ar-budu-uz-baznicu.id57893/

Teātra populārākā izrāde vairāku gadu garumā, kuras panākumus nodrošināja ne tikai atpazīstamie tipāži no tā laika lauku dzīves, kur saimniekošana kolhozos laiku pa laikam sasniedza absurda līmeni, ko autors un režisors parādīja ar apskaužamu humora līmeni, bet jo īpaši Antra Liedskalniņa slaucējas Mariannas Okolokolakas lomā. “Vienkārša” lauku sieva būdama, viņa vienīgā nebaidījās visas nebūšanas raksturot tiešos vārdos, raisot histēriskus smieklus zālē un klusas šausmas pārējos varoņos, kam viņas lielās mutes dēļ draudēja nepatikšanas. Tomēr skatītāju mīlestību pirmajos Atmodas sākumgados Liedskalniņas Okolokolaka izpelnījās ne tikai ar atklāto valodu, bet arī ar to, ka tieši viņa atgādināja par vārdos nenoformulētām (skaļo saukļu laiks sāksies mirkli vēlāk) alkām pēc garīguma. “Baznīcu, baznīcu gribas…”, teica Marianna, sakārtoja balto lakatiņu un metās cīņā par to, lai vecajā baznīcā, kurā atradās kolhoza graudu kalte, uzsāktu atjaunošanas darbus.

Lomās:  Antra Liedskalniņa, Līga Liepiņa, Uldis Dumpis, Inese Ķirsone, Lolita Cauka, Svetlana Bless, Dina Kvelde, Lidija Freimane, Juris Lejaskalns, Anrijs Pumpišs, Ivars Puga, Juris Lisners, Aivars Bogdanovičs, Ēriks Brītiņš, Vaironis Jakāns, Maiga Grīnberga.

Māra Zālīte. Jānis Lūsēns

Sfinksa

Režisors Edmunds Freibergs, Regnārs Vaivars

Izrādes ieraksts ir šeit: https://ltv.lsm.lv/lv/raksts/03.11.2015-teatris.zip-ipasa-izlase-nacionala-teatra-sfinksa.id58042/

Rokoperas galvenā varoņa prototips ir Eižens Finks (1885–1958). Viena no neparastākajām un noslēpumainākajām personībām 20. gs. Latvijā. Librets veidots, balstoties uz patiesiem notikumiem, arī darbojošās personas ir reāli eksistējuši cilvēki, piemēram, Finka sieva Anna, viņa īslaicīgā aizraušanās Alise, laupītāja un slepkavas Anša Kaupēna līgava Vallija u. c. Rokoperas darbība risinās trīsdesmit gadu periodā, kas noslēdzas 1958. gadā ar Eižena Finka nāvi un tajā izdzīvots slavenā pareģa suģestējošais liktenis un meklēta atbilde uz mūžīgo jautājumu – vai un cik viegli ir būt neparastu spēju īpašniekam. Viena no darba līnijām stāsta par miljonāri Emīliju Benjamiņu, sauktu arī par Latvijas preses karalieni, ar kuru saistās viens no populārākajiem E. Finka pareģojumiem, proti, to, ka viņa nomirs badā. Brīdī, kad šis pareģojums izskan, Latvija ir neatkarīga valsts un Emīlija Benjamiņa – populārākā preses izdevuma īpašniece.

Edmunds Freibergs, atbilstoši, libretam izrādi veido cirka arēnā, uzsverot dzīvi kā spēli un tās neprognozējamos līkločus, skatuves iekārtojumā apspēlēta Nacionālā teātra zāles arhitektūra. Izrādes pirmais cēliens beidzas ar Benjamiņa kundzes balles skatu. Otrais – ar Finka nāvi, uzkāpjot pa cirka trapeci debesīs…

Izrāde, kas sākotnēji sastop lielu kritiķu pretestību, kas vērsta gan pret izrādi, bet vēl jo vairāk pret libretu, tomēr uz ilgu laiku noturas teātra repertuārā, gūst lielu skatītāju atsaucību, ir cilvēki, kas to skatās vairākas reizes. Interesanti retrospekcijā konstatēt, ko kritika pārmet, un ieraudzīt, ka kļūdās pat visgudrākie. Jo Normunds Naumanis pārmet, ka neviena rokopera nav iedomājama bez hīta, un “Sfinksā” tāda nav. Ar distanci redzam – ir, un vismaz trīs.

Pirmizrāde: 2001. gada 11. oktobris

Aleksandrs Ostrovskis

Ienesīga vieta

Režisors Arkādijs Kacs

Izrādes ieraksts ir šeit: https://ltv.lsm.lv/lv/raksts/24.03.2017-teatris.zip-ipasa-izlase-nacionala-teatra-ienesiga-vieta-2003.id91045/

Arkādija Kaca režijā top viena no spilgtākām Nacionālā teātra izrādēm šajā laika posmā – nostrādāta formā, ar spožu aktierspēli un precīzi izceltu tēmas aktualitāti – cilvēks, kas apzināti mēģina sekot saviem ideāliem un neiekļauties sistēmā agri vai vēlu top salauzts, turklāt to izdara viņa tuvākie cilvēki. Ideālists Žadovs kalpo kā ierēdnis pie sava tēvoča Višņevska, kvēli mīl savu jauno sievu Poļinu un tic, ka, godīgi strādājot, iespējams pacelties pa karjeras kāpnēm. Savukārt Poļina, mātes un māsas ietekmēta, mēģina Žadovu mācīt pielāgoties, glaimot, pievērt acis, jo tā ātrāk var tikt pie ienesīgas vietas un attiecīgi pie naudas.

Par izrādes centrālo skatu, kas vienmēr beidzas ar publikas aplausiem, izvēršas Ulda Dumpja tēlotā vecā ierēdņa Jusova deja, kurā mākslinieciski pārdomātā Alberta Kivlenieka horeogrāfijā tiek radīts iespaids, ka Jusovs piespiež dejot visus apkārtējos un dara to arī pats. Savukārt izrādes mākslinieciskā kulminācija ir Žadova monologs, kurā Ulda Anžes varonis vēršas pie publikas personiskā grēksūdzē par savu laiku, mīlestību, naudu un vietu.

Lomās: Ģirts Jakovļevs, Uldis Dumpis, Astrīda Kairiša, Lolita Cauka, Uldis Anže, Ilze Rudolfa, kā arī tolaik jaunie aktieri Daiga Gaismiņa, Daiga Kažociņa, Dita Lūriņa, Karīna Tatarinova, Ainārs Ančevskis.

 Pirmizrāde: 2003. gada 8. jūnijs

Rūdolfs Blaumanis

Indrāni

Režisors Mihails Kublinskis

Izrādes ieraksts ir šeit: https://ltv.lsm.lv/lv/raksts/23.05.2018-teatris.zip-ipasa-izlase-nacionala-teatra-indrani-1988.id130662/

Šie “Indrāni” tapa Trešās atmodas laikā – 1988. gadā. Laikā, kad tik svarīga bija savu sakņu, savas zemes saimnieka apjauta. Tā bija traktēta kā ļoti spēcīgu individuālu raksturu savstarpējo attiecību drāma perfekti izstrādātā lakoniskā formā. Liels nopelns izrādes vizuālajā risinājumā bija Gunāra Zemgala scenogrāfijai.

Par Kārļa Sebra Indrānu tēva un Veltas Līnes Indrānu mātes tēlu smalko niansētību un dvēseļu vibrāciju noteikti varēja teikt to pašu, ko Rūdolfa Blaumaņa laikā par pirmatveidotājiem Jēkabu Duburu, Aleksi Mierlauku un Bertu Rūmnieci – tikai izdzīvotus 80-to gadu teātra mākslas valodā.

Lomās: Kārlis Sebris, Velta Līne, Astrīda Kairiša, Juris Kaminskis, Alfrēds Jaunušans, Inese Ķirsone, Helga Dancberga, Juris Lisners, I. Tomsone, R. Ceplītis, M. Kvēps.

Pirmizrāde: 1988. gada 10. februāris

Mārtiņš Zīverts

Minhauzena precības

Režisors Edmunds Freibergs

Izrādes ieraksts ir šeit : https://ltv.lsm.lv/lv/raksts/16.05.2018-teatris.zip-ipasa-izlase-nacionala-teatra-izrade-minhauzena-prec.id130661/

Izrāde, ar kuru 2005. gada rudenī Latvijas Nacionālais teātris uzsāka jauno teātra sezonu, ir romantiska komēdija jeb pasaka pieaugušajiem «Minhauzena precības». Tā ir klasiska komēdija, kur dramaturga Mārtiņa Zīverta asprātīgos situāciju dialogos mijas patiesība un meli, nauda un mīlestība, prieki un asaras. Izrāde liek gan just, gan smieties līdzi varoņu attiecību līkločiem, neatkarīgi no gadu simta un desmita, kurā dzīvo skatītājs. Tas stāstam, kas iedvesmu aizņēmies vēsturiskos faktos un it kā noris Duntes muižā 18. gadsimta pirmajā pusē, izdodas tālabad, ka dramaturgs Zīverts lugu rada ne tik daudz lai portretētu laikmetu, bet gan lai iezīmētu cilvēkbūtības daudzšķautņainību.

Lomās: Ivars Puga, Daiga Gaismiņa, Uldis Dumpis, Mārcis Maņjakovs, Astrīda Kairiša, Līga Vītiņa, Uldis Norenbergs, Juris Rudzītis, Lāsma Kugrēna, Juris Hiršs.

Pirmizrāde: 2005. gada 8. septembris

Māra Zālīte

Lācis

Režisore Indra Roga

Izrādi var noskatīties šeit: https://ltv.lsm.lv/lv/raksts/16.12.2017-teatris.zip-ipasa-izlase-nacionala-teatra-lacis-2009.id113039/

„Dualitāte kā cilvēka, šajā gadījumā Viļa Lāča, personības dažādās šķautnes ļauj vienā būtnē un vienā prātā sadzīvot gan rakstniecības spīdeklim, gan kolaboracionistam. Un tas ir kārtējais atgādinājums tam, ka katrā no mums ir gan radīšanas, gan iznīcināšanas spēks, gan gaišā, gan tumšā pasaule, kur jāsaprot, kā katra mūsu izvēle un rīcība maina pasaules ritējumu te un tūlīt vai ilgtermiņā. Akmeni mest publiski uzdrīkstas vien pārgalvīgie. Pārējie klusībā var izsekot vēsturiskām ainām par mūsu tautai skarbu laiku no 1939. līdz 1949. gadam Māras Zālītes radītā lugā, kur Viļa Lāča kurpēs jāiekāpj aktierim Kasparam Zvīgulim, kuram labi piedien pretrunīgu personību iemiesošana uz teātra skatuves” – raksta teātra kritiķe Kitija Balcare.

Lomās: Kaspars Zvīgulis, Līga Vītiņa, Uldis Dumpis, Lāsma Kugrēna, Uldis Anže, Jānis Skanis, Normunds Laizāns, Mārtiņš Egliens, Jānis Vimba, Jānis Āmanis, Ivars Kļavinskis, Līga Liepiņa, Dita Lūriņa, Mārcis Maņjakovs, Anna Klēvere, Egils Melbārdis, Mārtiņš Brūveris, Gunda Zvirbule, Aigars Treide.

Mūziķi: Mārtiņš Zilberts, Evita Dūra, Viktors Veļičko, Indulis Cintiņš.

Pirmizrāde: 2009. gada 14. novembris

ANŠLAVS EGLĪTIS

BEZKAUNĪGIE VEČI

Režisors Mihails Kublinskis

Izrādes ieraksts ir šeit: https://ltv.lsm.lv/lv/raksts/29.03.2019-teatris.zip-ipasa-izlase-nacionala-teatra-izrade-bezkaunigie-vec.id153698/

Asprātīgo Anšlava Eglīša komēdiju, kas ir šī autora pirmiestudējums Nacionālajā teātrī, Mihails Kublinskis iestudē kā teatrālu spēli ar augstu skatuviskās nosacītības līmeni – uz skatuves pludo okeāns (zils, pār skatuvi pārvilkts audums, ko kustina, radot viļņu iespaidu), brauc finierī griezts auto, lokās metru gara zivs utt. Bet stāsts par ģimenes apspiesto senioru Jāni Bertoldu izaug līdz plašākam vispārinājumam par cilvēka eksistences būtību – cilvēks ir un paliek vientuļš un nesaprasts. Tāpēc vientuļajiem jāmeklē kopīga valoda un kopīgas izklaides iespējas.

Paralēli vispārcilvēciskajam, protams, nolasās arī Latvijā tobrīd maz apspēlēta un zināma tēma par to, kā latvieši dzīvoja un uzturēja savu latvietību viņā pusē okeānam. Šai izrādē Zuzannas lomā, viesojoties Latvijā, 1990. gada rudenī spēlē arī bijusī Nacionālā teātra aktrise Hilda Prince-Uršteina.

Pirmizrāde: 1990. gada 12. maijs

Liels  paldies Borisa un Ināras Teterevu fondam par šī projekta atbalstu