Ir personības, kuru starojums ietiecas aiz sava laika un nopelnus par satikšanās mirkļiem gribas pierakstīt sev. Viens no tādiem cilvēkiem ir režisors, dramaturgs, sabiedriskais darbinieks, tulkotājs Pēteris Pētersons, kura jubileju svinam 24. maijā. Viņš nekad nav strādājis algotu darbu Latvijas Nacionālajā teātrī, tomēr ar viņa piecu lugu sešiem iestudējumiem un trīs režijas darbiem viņš ir mazliet arī mūsējais, tāpēc mums ir tiesības un iespēja viņa vārdu jubilejas reizē pieminēt.
Pirms pieciem gadiem viņa dzimšanas dienas vakarā notika lugas “Man 30 gadu” pirmizrāde Ināras Sluckas režijā ar maestro Raimondu Paulu pie klavierēm, gluži kā šīs lugas pirmiestudējumā tālajā 1962. gadā, kad Pauls vēl nebija maestro, bet jau sēdās pie klavierēm uz Nacionālā teātra skatuves, pats tikko 26 gadus vecs. Tā pagaidām ir bijusi pēdējā reize, kad gados jaunāki latviešu skatītāji varēja uzzināt kaut ko no Pētersona radošā darba. Cita starpā Pētersonu – teātra mākslinieku darbībā šobrīd joprojām var sastapt uz Jaunā Rīgas teātra skatuves Gata Šmita izrādē “Meklējot Spēlmani”, kur viņu attēlo Kaspars Znotiņš.
Nacionālais teātris ir Pētersona bērnības teātris, jo te viņš kopā ar māsu Annu ierodas uz katru tēva lugas pirmizrādi, bet tēvs ir starpkaru Latvijā populārais dramaturgs Jūlijs Pētersons. Arī aktiermākslas studijas kara laikā Pētersons apmeklē tieši mūsu teātrī, kaut arī viņa krusttēvs ir Eduards Smiļģis. Tēva un krusttēva vārdi, kā arī mācīšanās Franču licejā ir tie atslēgas vārdi, kas nosaka visu tālāko Pētera Pētersona dzīvi kā labā, tā sliktā nozīmē. Skaidrs, ka viņš savu laikabiedru vidū mākslas pasaulē ir no visām pusēm labi saskatāma virsotne, teiksim, kā vientuļa priede lauka vidū, bet nav grūti iedomāties, ko padomju laikā nozīmē būt šādai priedei un cik pamatoti piesaukta vientulība, pat ja brīžos, kad Pētersons režisēja, viņš bija viens sabiedrisks cilvēks. Ne tā brīžos, kad rakstīja lugas.
Visu viņa dzīvi te neizstāstīt, bet mūsu pienākums jubilejas reizē ir pieminēt vismaz pārējās viņa lugas, kas tapušas uz Nacionālā teātra skatuves vēl bez “Man 30 gadu” stāsta par celtņa vadītāju Rozi, kur izbauda gan apkārtējo mīlestību, gan naidu.
1959. gadā “Balto torņu ēnā”, ko iestudē Edgars Zīle, balstās reālisma tradīcijās, tajā Pētersona varoņu vidū ir gan mūziķis, gan no Latgales atbēgusi jauna meitene, bet jau “Man 30 gadu” ir Pētersona pirmie soļi poētiskā teātra virzienā, ticot, ka Latvijā iespējams atjaunināt un turpināt Raiņa tradīciju. Seko septiņi gadi Dailes teātra galvenā režisora amatā, kuros ir radoši panākumi un dramatiska aiziešana, tad vairāki iestudējumi Jaunatnes teātrī, bet 1984. gadā Pēteris Pētersons atkal ir mūsu teātrī. Viņš piedāvā iestudēšanai paša sarakstīto drāmu “Meteors”, kas apspēlē tēmu par īstu un pieņemtu mākslinieka lomu un piemākslas aprindām, un izrādē neaizmirstami Jagaiļa lomu nospēlē Ģirts Jakovļevs. 1987. gadā Pēteris Pētersons iestudē savu lugu “Tikai muzikants”, kur Klāva lomā ieraksta paša piedzīvoto un pārdzīvoto Kurzemes katlā 1944./1945. gada ziemā. Šai izrādē viņš atkal sadarbojas ar Raimondu Paulu, nu jau Maestro, un top kora dziesmu cikls, kas ar himnisko raksturu saviļņo izrādes skatītājus. 1998. gadā top “Fēlikss un Felicita”, ar šo izrādi Pēteris Pētersons pulcē zālē draugus un domubiedrus arī 75. dzimšanas dienas vakarā, ko turpina vērienīgas svinības Latviešu biedrības namā. No skatuves viņš pateicas ne tikai ģimenei, bet piemin Latviju, no kuras viņš reiz nācis un ko nu reiz atkal ir sagaidījis. Nepilnus piecus mēnešus vēlāk notiek liktenīgā autoavārija, atgriežoties no latviešu teātra tēva Ādolfa Alunāna (zīmīgi, protams) piemiņas vakara Jelgavā, kurā bojā iet gan Pēteris Pētersons, gan viņa dzīvesbiedre Eleonora. Runcis un Nora, kā abi tika saukti ģimenes, draugu un tuvāko kolēģu lokā. Bet viņa atstātais gara lidojums, intelektuālais un radošais vēriens, mākslinieciski ekscentriskā uzvedība un vienlaikus uzmanība pret otru cilvēku paliek tiem, kas to piedzīvojuši.